Uldis Šmits: 20. gadsimta vēsture joprojām nav pārstājusi būt politisks un arī juridisks jautājums 18
Trešā atmoda lielā mērā izpaudās kā cīņa par valsts vēstures atgūšanu, kas bija pamats pašas Latvijas atgūšanai. Arī deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” ir formulēts, kāpēc savulaik neatkarība tika zaudēta. “1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un 1940. gada 17. jūnija PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana.” Deklarācijas teksts atspoguļoja pilsonisko nevardarbīgo pretošanos meliem, kura jau bija aptvērusi visas trīs Baltijas valstis un kura tika apliecināta arī 1989. gada 23. augustā 660 kilometrus garajā “Baltijas ceļā”.
Slēpto vēstures faktu celšana gaismā un publiska apspriešana bija sākotnējais pamats baltiešu tautas kustību izveidē un saliedēšanā. Taču tas bija arī pamats prasībai par Latvijas valstiskuma faktisku atjaunošanu un bāze argumentiem, ka starptautiski tiesiskā izpratnē LR turpina pastāvēt, jo nelikumīga rīcība jeb konkrētajā gadījumā noziedzīga aneksija nevar radīt likumīgas sekas. Staļiniskā mantojuma uzraugi apzinājās Gorbačova ieturētā nosacītā “atklātuma” bīstamību Padomju Savienībai. Tāpēc, piemēram, turpināja apšaubīt PSRS un nacistiskās Vācijas 1939. gada 23. augusta līgumam pievienotā slepenā papildu protokola un tāpat 28. septembra “draudzības” līgumam pievienoto vienošanos esamību pat pēc PSRS Tautas deputātu 2. kongresa rezolūcijas (1989. gada decembrī), kurā slepenie protokoli tika nosodīti. Lai gan partijas līnijai arvien uzticīgais deputātu, vēsturnieka Jurija Afanasjeva vārdiem, “paklausīgais vairākums” tos nesaistīja ne ar Otrā pasaules kara izraisīšanu, ne ar Baltijas valstu okupāciju, tomēr komunistiskā režīma melnsimtnieciskais spārns gluži labi saprata impērijai nodarīto skādi. Tas arī nespēja samierināties, teiksim, ar Gorbačova atzīšanos (1990. gadā), ka atbildība par Katiņas lietu jeb tūkstošiem poļu gūstekņu apšaušanu Smoļenskas apvidū jāuzņemas Padomju Savienībai, nevis nacistiskajai Vācijai. Patiesība par šo traģēdiju skaidrāk izgaismoja visu Otrā pasaules kara sākuma periodu, kas bija iezīmīgs ar abu totalitāro režīmu stratēģisko partnerību, par kuras upuriem kļuva gan sadalītā Polija, gan Latvija. Taču Polijā arī pēc PSRS sabrukuma neviens neprasīja vēsturi “nolikt malā”. Pērn kultūras ministrs Bogdans Zdrojevskis iepazīstināja plašāku sabiedrību ar jaunām ASV atslepenotajos arhīvos atrastām liecībām, ka Rietumu lielvalstis līdz 1952. gadam piesedza Staļina noziegumu. Turklāt “patiesības slēpšana par Katiņu bija politisks, nevis nejaušs lēmums”.
20. gadsimta vēsture joprojām nav pārstājusi būt politisks un arī juridisks jautājums. Ja arī mēs gribētu, lai tas paliek tikai zinātnisks. Dīvaini, bet pat dažs labs no 4. maija deklarāciju pieņēmušās bijušās LTF frakcijas, kas nodēvēja Latvijas okupāciju par starptautisku noziegumu, šodien uzlūko neseno Krimas aneksiju un tagadējo agresiju Ukrainā diezgan līdzīgi tam, kā interfrontiskā “Līdztiesība” raudzījās uz 1940. gada “notikumiem” Latvijā. Daudz tiek runāts par “ģeopolitiku” un gandrīz vai ar Molotova-Ribentropa paktam raksturīgu loģiku izklāstīta nepieciešamība ievērot vai veidot interešu sfēras. Respektīvi, sfēru, kur Maskava var izrīkoties pēc saviem ieskatiem un jebkāds mēģinājums pamest Kremļa “krievu pasauli” uzskatāms par Rietumu sazvērestību, kā amerikāņu sarīkotais “Maidans” vai varbūt Baltijas valstu iedabūšana ES un NATO… Bet šie prātotāji parasti aizmirst pieminēt tautu lomu savas vēstures veidošanā un izdarīto izvēli.
