Vēstures apguve pabērna lomā? 14
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāvjiem kopā ar skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem būtu jāsāk spriest par to, kas maināms saistībā ar vēstures mācīšanu vidusskolas klasēs. Tā vakar secināja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā.
“Latvijas Avīze” jau rakstīja, ka pēc jaunā satura ieviešanas vidusskolās vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu māca tikai tiem skolēniem, kas to izvēlējušies apgūt padziļināti, kamēr pārējie 10. un 11. klasē apgūst mācību kursus, kuros vēsture apvienota ar sociālajām zinātnēm, līdz ar to vienā mācību priekšmetā iekļautas pat astoņas zinātnes.
Turklāt, ja vēsture netiek apgūta padziļināti, būtiski samazinājies atvēlēto stundu skaits. Kā toreiz sarunā ar “Latvijas Avīzi” vērtēja Teikas vidusskolas vēstures skolotājs Valdis Klišāns, arī sasniedzamie rezultāti mācību priekšmetiem “Vēsture un sociālās zinātnes I”, “Sociālās zinības un vēsture” noteikti tādi, ka skolotājam nav obligāti stundās uzsvaru likt uz Latvijas vēsturi un tās vietu pasaules vēsturē.
Līdz ar to skolotāju ieskatā apdraudēta skolēna identitātes, nacionālās piederības veidošana. Bažas par veidu, kā tagad mācāma vēsture, vēstulē VISC bija izteikusi arī Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrība.
Tagad vēstures mācīšanas problēmai pievērsusies arī par izglītību atbildīgā Saeimas komisija. Tās priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība”) gan atzina, ka Saeimas deputātu iespējas kaut ko mainīt ir mazas – gan tāpēc, ka komisija nevar “partijiski lemt par metodoloģiskiem jautājumiem”, gan tāpēc, ka šī Saeima beigs darboties jau pēc dažām nedēļām.
Vēstures skolotāji, kurus vakar uzklausīja komisijas sēdē, pauda dažādus viedokļus. Salaspils 1. vidusskolas vēstures skolotāja Annija Bergmane, kura ir arī projekta “Skola2030” vecākā eksperte, tātad viena no jaunā izglītības satura veidotājām, skaidroja, ka jaunā izglītības satura mērķis ir veidot pilsoniski atbildīgus jauniešus, kuri apzinās, ka mūsdienu notikumus veido arī vēsturiskā pieredze.
Mācoties tikai vēsturi, bet ne sociālās zinātnes, politiku un ekonomiku, šo mērķi nevarot sasniegt. Savienojot vēsturi vienā mācību priekšmetā ar sociālajām zinātnēm esot mēģināts novērst iepriekšējo kļūdu, ka sociālās zinātnes vidusskolā bieži vien netika apgūtas. A. Bergmanes ieskatā arī vēsture iepriekš, pirms jaunā satura ieviešanas, nav mācīta kvalitatīvi.
To apliecinot zemie centralizēto eksāmenu rezultāti vēsturē, kas bijuši tikai nedaudz augstāki kā matemātikā. Tāpēc nedrīkstot atgriezties pie iepriekšējās – hronoloģiskās – vēstures mācīšanas sistēmas.
Vienlaikus – ja vēstures skolotāji gribot, viņi arī šobrīd drīkstot mācīt hronoloģiski, ja vien ievēro citus jaunā izglītības satura principus, piemēram, skolēna aktīvu līdzdarbošanos stundā.
Savukārt V. Klišāns teica, ka, arī mācot vēsturi atsevišķā mācību priekšmetā, runājot par katru vēsturisku tematu, ir iespējams spriest arī par attiecīgo notikumu sekām mūsdienās. Runājot par hronoloģisko mācīšanu, V. Klišāns norādīja: vēstures likumsakarības nav iespējams saskatīt, ja par tām nerunā laika rituma kontekstā.
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas vēstures skolotājs Roberts Ķipurs pauda, ka vēsture vidusskolās atstāta “pabērna lomā”. Vēstures grāmatu autors Vilnis Purēns pašreizējo vēstures mācīšanu vidusskolās raksturoja šādi: “Skolēniem jāanalizē lugas varoņu raksturi, nepārzinot lugas notikumus.” Viņaprāt, veidojot vēstures un sociālo zinātņu apguves standartu vidusskolām, ir pieļauta kļūda, kas tagad jālabo.
Latvijas Universitātes (LU) profesors, vēsturnieks Gvido Straube pauda bažas, ka jaunā izglītības satura sekas būs tādas, ka jaunieši vispār zaudēs interesi par vēsturi, studētgribētāju skaits Vēstures un filozofijas fakultātē saruks. Rezultātā arī vēsturnieku, vēstures pētnieku Latvijā vairs nebūs.
Te iebilda VISC vadītāja Liene Voroņenko, kura norādīja, ka padziļinātais vēstures mācību kurss skolās esot gana populārs: no 272 vidusskolām to mācās 102. Cik skolēnu mācās šo padziļināto kursu, to gan VISC vadītāja nevarēja pateikt.
To, kādi ir izglītības reformu satura rezultāti, VISC ir gatavs vērtēt, taču vispirms vajagot sagaidīt šā gada pavasari, kad pirmo reizi centralizētos eksāmenus kārtos skolēni, kas visus trīs vidusskolas gadus mācījušies pēc jaunā izglītības satura, tostarp daļa no viņiem būs apguvuši vēsturi arī padziļināti. Tiesa, diskusija plānota plašāka: tiks runāts par reformu rezultātiem arī citos mācību priekšmetos.
Jāpiebilst gan, ka pēc centralizēto eksāmenu vēsturē rezultātiem nevarēs spriest par vēstures apguves līmeni kopumā, jo skolēni, kuri mācījušies kursus, kuros vēsture apvienota ar sociālajām zinātnēm, eksāmenu nekārtos.
Komisijas sēdē radās arī strīdi par to, kā tad vispār tapis jaunas izglītības saturs. G. Straube sūkstījās, ka “Skola2030” nav sadarbojusies ar LU mācībspēkiem un vēstures pētniekiem. Savukārt no “Skola2030” puses izskanēja, ka LU Vēstures un filozofijas fakultāte nav gribējusi sadarboties, kamēr Sociālo zinātņu fakultāte bijusi uz sadarbību vērsta.
Lai nu kā, Saeimas deputāti aicināja iesaistītās puses sēsties pie sarunu galda vismaz tagad un meklēt veidus, kā uzlabot vēstures apguvi.
