Voldemārs Krustiņš: Politiķiem būs jārēķinās ar vidējo latviešu noskaņojumu 13
Kādā no savām intervijām pagājušā gada sākumā akadēmiķis Jānis Stradiņš atzina, ka neviens cits Latvijas valstsvīrs kā Kārlis Ulmanis nav tik lielā mērā atbildis vidējā latvieša mentalitātei. Tāda vidējo latviešu slāņa atzīšana ar savdabīgu mentalitāti, uzskatiem un ideāliem izskaidro, ka zināma, iespējams, liela daļa latviešu atzinuši, ka “Ulmaņa labo laiku” pastāvēšana nav vis kaut kādu Kārļa Ulmaņa laiku “melu laboratoriju” izgudrojums, bet zināmu latviešu slāņu izjūtu, pārdzīvojumu un pārliecības sekas. Kam bija nepārvērtējami liela nozīme tiem pašiem Ulmaņa laikiem sekojošo krievu padomju un vācu fašistu okupāciju pārdzīvošanai un pārvarēšanai. Jāuzsver, ka šis ir tieši vidējā latvieša nopelns, jo liela daļa inteliģences bija spiesta bēgt prom no padomju okupācijas vai daļa, apstākļu spiesta, sadarbojās ar to (par ko starp citām atmiņu grāmatām spilgti vēsta arī nupat iegādājamā Ugas Skulmes “Atmiņu grāmata”). Uzsvēršu, ka vidējā latvieša liels patriotisks nopelns ir latviešu Dziesmu svētku tradīciju izdzīvošana līdz mūsu dienām.
Ielūkojoties vēstures kalendārā, redzam, ka šogad vēl labu laiku pirms Pirmā pasaules kara sākuma simtgades (Vilhelma II Vācija Nikolaja II Krievijai karu pieteica 1914. gada 1. augustā), paies 80 gadi kopš 1934. gada 15. maija, kad toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis grozīja valsts pārvaldi (prezidenta Zatlera reiz lietots apzīmējums) jeb iesāka t. s. Ulmaņa laikus.
Man gan nešķiet, ka šis ir gluži pareizs apzīmējums, jo no pavisam 19 Latvijas valdībām, kas vadīja valsti, astoņu valdību (Ministru kabinetu) priekšgalā bija K. Ulmanis – sākot jau ar pašu pirmo, Latvijas pagaidu valdību. Un arī – pēdējo.
Kas sakāms par iepriekšminētajiem Ulmaņa laikiem, tad tos acīmredzot var pieņemt par vidējo latviešu atzītiem labiem laikiem, un šādu latviešu bijis diezgan daudz, ja ne vairākumā. Gluži loģiski būtu, ja arī mūsdienu (modernie) pētnieki bez aizspriedumiem paraudzītos, kas īsti bija šie vidējie latvieši, ko pārstāvēja tolaik un ko tie joprojām pārstāv mūsdienu Latvijā. Vai arī ar viņiem nebūtu jārēķinās? Pat mūsdienīgais politologs I. Ijabs šajās dienās atzīst, ka “daudzi no prezidenta [Bērziņa. – V. K.] spriedumiem, kas tā tracina daļu inteliģences, patiesībā ir visai tuvi vidējā latvieša veselajam saprātam…”.
Redz, arī doktors Ijabs ir pamanījis vidējo latviešu klātbūtni (ko uzsvēra jau J. Stradiņš) un uzskatu zināmu sakritību ar prezidenta A. Bērziņa uzskatiem, kas prezidenta ietekmi un viņa personīgo popularitāti palielina. Apstākļos, kad valdības un Saeimas darbību kritizē gluži kā pirms K. Ulmaņa “prezidentālās pārvaldes” ieviešanas pirms astoņdesmit gadiem. Pērn kādā intervijā pazīstamā vēsturniece profesore un doktore I. Kreituse izteica pieņēmumu, ka K. Ulmanis būtu saņēmis tautas referenduma atbalstu varas pārņemšanā, ja tādu būtu vēlējies saņemt. Tas nu ir jautājums profesionālajiem vēsturniekiem, bet ne jau mūsdienu melu laboratorijām.
