Vēsture un ēdieni satuvina cilvēkus. Saruna ar Apvienotās Karalistes vēstnieku Latvijā Polu Bramelu 3
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pols Bramels (Paul Brummell) ir Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā kopš 16. jūlija. Pirms tam viņš bija vēstnieks Rumānijā, Barbadosā, vēl agrāk – Kazahstānā un Turkmenistānā, kā arī pārstāvējis savu valsti Itālijā un Pakistānā. Iepazīstot mūsu valsti, Pols Bramels jau no pirmajām dienām aktīvi dalās ar saviem iespaidiem sociālās saziņas vietnē “Twitter” – gan par virtuvi, gan par pamanītām lietām, gan par ļaudīm un notikumiem. Vislielāko jautrību izsauca “Rīgas ZOO” pamanītā aizlieguma zīme, kurā cilvēks izstieptās rokās tur bērnu krokodila priekšā. “Latvijā stingri aizliegts barot krokodilus ar maziem bērniem,” tviterī nosprieda vēstnieks.
Jūs tviterī bieži dalāties ar saviem cilvēciskajiem iespaidiem. Kas jums Latvijā šķiet atšķirīgs no tā, ko esat pieredzējis citās valstīs un savā dzimtenē?
P. Bramels: Man ir liels prieks un privilēģija būt šeit. Kad vēstnieks ierodas jaunā vietā, viņš ir kā sūklis, kurš cenšas uzzināt pēc iespējas vairāk par šo valsti, par tās tradīcijām un kultūru, par tās vērtībām un politiku, par tās ekonomiku un vēsturi. Esmu bijis spilgtos braucienos pa valsti, iepazinis latviešu virtuvi.
Es patiešām esmu pārliecinājies, ka ēdieni un dzērieni var satuvināt cilvēkus.
Latviešu virtuve taču nav tik ļoti atšķirīga no britu kā citās valstīs, kur pabijāt, vai ne? It īpaši brokastis.
Es iepazinos ar Lindu Mazuri, pārtikas blogeri. Viņa man parādīja pirmo latviešu valodā izdoto pavārgrāmatu, kas publicēta 1795. gadā. To Rubenē, netālu no Valmieras, izdeva vācu mācītājs Kristofs Harders. Tā bija pārtulkota no vācu grāmatas un jau tad – 18. gadsimtā – septiņas receptes bija no angļu virtuves.
Esat kādu izmēģinājis?
Jā, dažas esmu mēģinājis atjaunot. Piemēram, “Tort de Moy”, kas daļēji bija tas pats labi zināmais pudiņš, bet atšķiras, jo receptē izmantotas arī kaulu smadzenes, ko parasti pudiņos neizmanto, bet kas padara šo desertu bagātāku un garšā interesantāku.
Apvienotā Karaliste (AK) bija pirmā valsts pasaulē, kas 1918. gadā – nedēļu pirms Latvijas valsts pasludināšanas 18. novembrī – atzina Zigfrīdu Annu Meierovicu par neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi. AK bruņotie spēki piedalījās Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā un britu karakuģi apsargāja tvaikoni “Saratov” ar Kārli Ulmani uz klāja. Kopš tiem laikiem Latvijas sabiedrība uzskata Apvienoto Karalisti par Latvijai draudzīgu lielvalsti. Vēl joprojām. Vai tam ir kāds pamats šodien?
Jā, vispirms jau jāapzina vēsturiskās saiknes. Latvijas brīvības cīņās dzīvību zaudēja deviņi britu jūrnieki, un oktobrī Latvijas Aizsardzības ministrija rīko piemiņas brīdi viņiem.
Vēsturiskā savienība ir pārtapusi šodienas savienībā.
Biju Igaunijā Tapas militārajā bāzē, kur apmeklēju britu karavīrus. Viņi bieži piedalās kopīgās mācībās arī ar Latvijas armiju un citu valstu pārstāvjiem Ādažu bāzē. Tas ir Lielbritānijas ieguldījums Latvijas un Baltijas drošībā.
Vai jūs uzskatāt, ka šādi gādājat par kopējo NATO kaujasspēju vai arī ka tas ir īpašs Baltijas gadījums un ka vairāk jārūpējas par nedrošo situāciju Austrumeiropā kopumā? Bet varbūt šādi tālredzīgi rūpējaties par savas valsts drošību?
Tas viss ir ļoti cieši saistīts. NATO drošība ir atkarīga no Baltijas valstu kā NATO dalībvalstu drošības. Tās ir savstarpēji saistītas – jūsu drošība un mūsu drošība.
Mēs, vēstnieki, jaunā mītnes valstī visā pasaulē fokusējamies uz trim galvenajām darbības jomām: uz sadarbību drošības jomā, uz labklājības veicināšanu un sadarbību ekonomikā un uz cilvēku pārvietošanos – no situācijām, kad, piemēram, brits nozaudējis pasi, līdz palīdzībai britu pilsoņu iekļaušanai jaunajā kopienā.
Lūkojoties uz Latviju caur šo trīs jomu prizmu, jāsecina, ka mums ir ļoti stipra sadarbība drošības un aizsardzības jomā, ko nosaka Latvijas vēsturiskā pieredze un sarežģītās kaimiņattiecības, kurās atrodaties.
Ir izteikta nepieciešamība strādāt kopā, lai stātos pretī kopīgiem draudiem un izaicinājumiem.
Labklājības veicināšanā svarīgas ir investīciju attiecības. Daudz mūsu abu valstu uzņēmumu sadarbojas, te daudz palīdz Latvijas – Lielbritānijas Tirdzniecības kamera. Domāju, ka varam vēl labāk, un te ir attīstības iespēju potenciāls.
Kā, piemēram, Latvijas uzņēmuma “vienradža” rūpnīcas atvēršana Lielbritānijā?
Jā, bija prieks apmeklēt “Printful” septembrī un uzzināt par tā aktivitātēm ārpus Rīgas – patiesi iespaidīga rūpnīca un iespaidīgs biznesa modelis, būvējot rūpnīcu Vestmidlendas grāfistē. Tas ir Latvijas uzņēmums, kas jau veiksmīgi pozicionējies pasaules tirgū un redz iespēju attīstīt uzņēmējdarbību Lielbritānijā.
Savukārt ieinteresētos uzņēmējus uz Latviju aicinu kā uz brīnišķīgu un zaļu valsti. Mēs, vēstniecības darbinieki, 18. septembrī piedalījāmies Pasaules tīrīšanas dienā. Tā notiek pēc Igaunijas sabiedriskās organizācijas “Let’s Do It” iniciatīvas, kuras laikā cilvēki cenšas savākt atkritumus, visvairāk no jūras. Mēs bijām Vecāķu pludmalē un konstatējām, ka tā ir tīra – gandrīz nebija nekā ko darīt.
Tīra vide sabiedrībai ir ļoti būtiska. Novembrī Lielbritānija Glāzgovā uzņems pasaules konferenci COP26, kas ir izšķirošs samits pasaules valstīm, lai vienotos par klimata pārmaiņu apturēšanu.
Kas vēl jums liekas vērtīgs mūsu divpusējās attiecībās vēl bez darbaspēka un koksnes produktu eksporta uz Apvienoto Karalisti?
Jūlijā, kad stājos amatā, AK preču eksports gada laikā uz Latviju bija palielinājies par 13 procentiem, savukārt Latvijas preču eksports uz AK ir palielinājies par 30 procentiem. Neesmu izvērtējis konkrētās pozīcijas, bet abos virzienos straujš attīstības pakalpojumu eksports.
Ar LIAA direktoru Kasparu Rožkalnu esam pārrunājuši par sadarbības paplašināšanu investīciju jomā. Latvijā ir labi attīstīti pakalpojumu centri un informācijas tehnoloģiju sektors. Britu kompānijas interesē “Rail Baltica” projekts. Savukārt atjaunīgo energoresursu ražošanā savu ekspertīzi var sniegt britu speciālisti. Mēs ļoti vērīgi meklējam sadarbības iespējas šajos virzienos.
Trešais jūsu definētais vēstnieka rūpju loks ir par cilvēkiem…
Savstarpējo attiecību laukumu iezīmē tas, ka Apvienotajā Karalistē ir liela latviešu kopiena – nu varbūt ne kā garantēti labas, bet noteikti īpašas attiecības.
Apmēram 130 tūkstoši, kas pieteikušies pastāvīgā iedzīvotāja statusam, un šis skaitlis var vēl palielināties. Tas mūsu attiecībām piešķir īpašu satvaru.
Īpašas, no citām dalībvalstīm atšķirīgas attiecības, kas attiecas uz tajās dzīvojošo kopienu, piešķīris breksits. Vai mūsu divpusējās attiecības no tā cietušas?
Man ir atšķirīga misija no mana priekšgājēja, jo esmu atbraucis uz jūsu valsti, kad Apvienotā Karaliste vairs nav ES dalībvalsts. AK ir Latvijas draugs un partneris arī ārpus ES, un tā ir mūsu politiskā pozīcija. Mans uzdevums ir attīstīt draudzību un sadarbību.
Jā, protams, ja izstājas no kādas organizācijas, tad saskaņā ar līgumu ir zināma atdalīšanās, distancēšanās. Mēs pragmatiski strādājam ar Latvijas kolēģiem, lai izkausētu izstāšanās radītos šķēršļus un radītu labvēlīgus apstākļus Latvijas biznesam un pilsoņiem.
Tā sauktais desu karš novedis pie atdzesēto gaļas produktu trūkuma veikalu plauktos. Kā jūsu valsts to pārdzīvo?
Kas attiecas uz atvēsināto gaļu, šī problēma saistīta ar izstāšanās līguma Ziemeļīrijas protokolu, kas, mūsuprāt, nestrādā, kā nākas. Kā zināms, gaļas produktu pietrūkst Ziemeļīrijas lielveikalu ķēdēs un šīs preces tiek pārvadātas no vienas AK daļas uz otru, bet ir problēmas tās raiti nogādāt ES noteikto rekvizītu un standartu dēļ.
Mums jārunā ar ES, lai novērstu preču trūkumu Ziemeļīrijā. Mēs atzīstam, ka mums jānodrošina labs mehānisms produktu drošai un ātrai piegādei, bet jāpapildina Ziemeļīrijas protokols, lai garantētu tur dzīvojošajiem, ka Ziemassvētkus varēs sagaidīt ar Ziemassvētku precēm veikalu plauktos.
Kā Ziemeļīrijas mezglu atrisināt, ja AK saka: nekādas jūras robežas starp valsts daļām, bet Īrija saka: nekādu robežu uz salas? Kur novilkt robežu starp ES un AK?
Tas ir izaicinājums. Tie ir jauni apstākļi, kas prasa risinājumus. Breksita ministrs lords Frosts strādā pie dokumenta, kurā būs izteikti konkrēti priekšlikumi sarunām ar Eiropas Komisiju.
Tagad – degvielas trūkums benzīntankos…
Ne jau degvielas trūkst, bet smago automašīnu šoferu, kas to piegādā no naftas pārstrādes rūpnīcām līdz degvielas uzpildes stacijām. Un te pandēmija ir vairāk vainīga, jo samazināja pieprasījumu pēc degvielas un attiecīgi pēc autovadītājiem, kam jāpieved degviela. Valdība ir izziņojusi 5000 īslaicīgas vakances smago automašīnu (HGV) vadītājiem. Un attiecīgi vīzas uz kādiem trim mēnešiem līdz Ziemassvētkiem.
Līdzīgi valdība ir rīkojusies arī citās jomās, kurās trūkst darbinieku, piemēram, putnu fabriku strādnieku.
Tagad tā ir lieliska iespēja tiem, kuri vēlas uz laiku piepelnīties.
Mums AK ir tāda uz ieskaites punktiem balstīta vīzu sistēma augsti kvalificētiem darbiniekiem, kuras ietvaros mēs prasām labas angļu valodas zināšanas un pieredzi savā profesijā. Vislabākās izaugsmes iespējas ir tiem, kuri iegūst izglītību AK universitātēs, kaut arī tās ir dārgākās pasaulē.
Tieši pirms nozīmēšanas uz Rīgu jūs AK Ārlietu ministrijā vadījāt Maigās varas un ārējo attiecību departamentu. Kas bija jūsu pienākumos?
Jā, interesants departamenta nosaukums, kas pārdzīvojis dažādas pārmaiņas un koncepcijas. Tam jārūpējas par publisko diplomātiju, attiecībām kultūras jomā. Pats termins “maigā vara” nāk no ASV akadēmiķa Džozefa Naia termina, kurš skaidroja, ka valstis parasti balstās uz stingro varu – militāro spēku un ekonomisko varenību, bet daudz kas vairāk atkarīgs no maigās varas – no valsts spējas sasniegt savus mērķus ar savu pievilcību. Pievilcīgs var būt trīs jomās: kultūrā, vērtībās un tauta uzvedībā.
Manis vadītais departaments nodrošina finansējumu Britu padomei – organizācijai, kas darbojas arī Latvijā un nodrošina izglītības un kultūras sakarus. Mēs atbalstām ziņu organizāciju “BBC World Service”, kam ir redakcionāla neatkarība un kas nodrošina raidījumus 12 valodās. Un vēl šis departaments vada stipendiju programmas, tajā skaitā ASV un AK divpusējo stipendiju programmu “Marshall”.
Ja par maigo varu sauc visas aktivitātes, izņemot tiešu agresiju un militāros draudus, tad par tādu var saukt visas mierlaiku vēstnieka aktivitātes.
Lielā mērā. Bet būtiski saprast, ka maigā vara ir atkarīga no uztveres. Jūs varat domāt, ka jūsu kultūra ir lieliska, bet, ja cilvēkiem pārējā pasaulē tā nepatiks, tad maigā vara nebūs efektīva. Tā pieprasa abpusēju dialogu, sapratni un iesaistīšanos. Tā jādarbojas diplomātijai.
Tātad tā ir valsts mārketinga rīks?
Maigā vara ir vairāk nekā valsts mārketings. Mārketingā ir kampaņas, lieli saukļi, piemēram, Britānija ir liela, universitātes ir labas, kas mudina cilvēkus apmeklēt Apvienoto Karalisti, lai tur mācītos vai strādātu. Maigā vara ir vairāk abpusēju sakaru dibināšana, uzticības veidošana.
Ir pat tādas organizācijas, kas veido valstu reitingus pēc maigās varas īstenošanas sekmēm, sākot ar tādiem parametriem, kā, piemēram, cik restorāniem ir “Michelin” zvaigznes, un beidzot ar subjektīvu aptauju datiem. Pēc viena no tādiem – “Portland” veiktā “The Soft Power 30” reitinga – Apvienotā Karaliste ir otrā aiz Francijas.
Nevaru nepiekrist, bet jums būs jāpieņem, ka Latvijā maigo varu pieņem ļoti aizdomīgi, jo tā vairāk asociējas ar mūsu vislielākās kaimiņvalsts aktivitātēm cilvēku prātu jaukšanā, it īpaši pandēmijas laikā.
Jūs runājat par divām dažādām lietām. Pēc Naia definīcijas tā būtu “asā vara” – pa vidam starp maigo un stingro varu. Asās varas aktivitātes tiek ietērptas maigās varas izskatā, bet daudz vairāk izskatās pēc valdības instrumentiem un vairāk līdzinās tiešai publiskai propagandai.
Apvienotajā Karalistē maigā vara tās sešdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē ir daudz mazāk instrumentalizēta. Tās lielākais aktīvs ir BBC, kas, kā zināms, nav valdības balss, bet, gluži pretēji, ir ļoti kritisks pret ministriem.
No jūsu tvīta uzzināju, ka esat atbalstījuši “rus.lsm.lv” jaunās platformas izveidi krievvalodīgajai auditorijai.
Tā bija praktiska palīdzība – mēs palīdzējām iekārtot studiju, piedāvājām apmācības. Tas ir mūsu ieguldījums sociālajā kohēzijā, lai vēstījumi sasniedz visus Latvijā dzīvojošos.
Kādā valodā šeit būtu jāuzrunā vietējie?
Es tagad cenšos daudz uzzināt par Latviju un mācos latviešu valodu. Mani instinkti saka priekšā, ka galvenais ir komunicēt. Es nevaru apsolīt, ka tekoši runāšu latviski, bet jau tagad priecājos par latviešu valodas stundām. Mans dēls (viņam ir astoņi gadi) pirmos divus vārdus iemācījās: “biezpiena sieriņš”.
Kur jūs liekat lietā savas rumāņu valodas zināšanas?
Tāds ir diplomāta liktenis – doties no valsts uz valsti. Pagājušonedēļ ar pāris frāzēm rumāņu valodā apmainījos ar Moldovas vēstnieci Latvijā.
Ko visvairāk vēlaties piedzīvot vai redzēt Latvijā?
Man ir ģeogrāfa izglītība, tāpēc man ļoti patīk ceļot pa valsti. Es savu pilnvaru laikā centīšos apmeklēt katru Latvijas novadu. Gulbenē, Alūksnē un Smiltenē jau esmu bijis.
