Anda Buševica: Vēsture un dekorācijas 0
Nupat uz ekrāniem iznākusi programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” noslēdzošā spēlfilma “1906”. Trilleris ar šaušanu un pakaļdzīšanos. Vienlaikus Gata Šmita režisētā filma izstāsta vēsturnieku maz pētīta Latvijas vēstures posma smalkākās nianses apģērbā, domāšanā, ideālos.
Simtgades svinību nauda radījusi uzrāvienu Latvijas kino ražošanā, un kopš savulaik tuvu un tālu atpazīstamās Rīgas kinostudijas gala filmu māksliniekiem atkal nācies rast oriģinālus risinājumus, veidojot filmēšanai nepieciešamos paviljonus.
“1906” paviljons tika izveidots neapdzīvotā ēkā Liepājā, Baseina ielā 9, un šai mājai ir pašai sava vērā ņemama vēsture. Lai arī pirms četriem gadiem Liepājas muzejā bija skatāma izstāde “Liepāja – Helifaksa – Ņujorka”, domāju, ka daudziem joprojām nezināmi ir iedvesmojošie fakti par Liepāju 19.–20. gs. mijā.
Vismaz 30 gadus šī pilsēta bija viens no lielākajiem iedzīvotāju izceļošanas centriem Krievijas impērijā.
No Liepājas uz Ņujorku kursēja transatlantiskie laineri, pilsētā zēla un plauka pansijas, sabiedriskā dzīve, tapa jaunas sabiedriskās dzīves un izklaides vietas.
Arī ēka Baseina ielā 9 uzcelta šajā laikā, to Krievijas – Austrumāzijas kuģniecības sabiedrība bija uzbūvējusi emigrantu poliklīnikas vajadzībām, kur tie uzturējās karantīnā pirms izceļošanas uz Jauno pasauli.
Pirms pirmizrādes intervijās uzzinu, ka filmēšanai uzbūvētie paviljoni joprojām stāv nenojaukti. Varbūt šis būtu īstais brīdis Baseina ielā 9 izveidot ko muzejam līdzīgu? Neizjauktās dekorācijas varētu turpināt stāstīt gan par Liepājas pilsētas vēstures spožākajām lappusēm, gan vienlaikus arī par to, kā tapa Latvijas simtgades kino.
Starp citu, līdzīgu stāstu esmu dzirdējusi arī par Ināras Kolmanes “Billes” tapšanu. Arī šajā filmā Billes dzīvoklis bija reāls mājoklis kāda Grīziņkalna īres nama pirmajā stāvā ar īstu plīti, virtuves izlietni, un piemērots filmēšanai izrādījās arī pagalms.
Filmas māksliniece Ieva Romanova par veikto šajā kinodarbā tika nominēta “Lielajam Kristapam.” Pēc filmēšanas beigām arī it kā esot izskanējusi doma dzīvokļa iekārtojumu saglabāt, taču laikam jau šīs runas tālāk par nodomu netika, lai gan par šo ideju iedegās arī mājas saimniece.
Un varu jau nojaust, kāpēc: filmas veidotājiem nobeiguma fāzē bija darba pilnas rokas, privāti šādu iniciatīvu uzturēt nav iespējams… Un man žēl šāda nokavēta īstā brīža! Jo, piemēram, Grīziņkalnā šobrīd nav neviena muzeja!
Ir mēģinājumi ar pilsētvides objektiem iemūžināt Augusta Deglava romāna “Rīga” varoņus, ir goda atdošana senajiem mūrnieka, skursteņslauķa amatiem. Taču patieso šī rajona vēsturi ir uzrakstījusi Vizma Belševica savā “Billē”! Jā, arī Zenta Ērgle.
Nupat “VFS Films” veidotajā televīzijas raidījumā “Literatūre” Luīze Pastore bija noskaidrojusi un deva iespēju arī skatītājiem ieraudzīt rakstnieces mājas pagalmu Grīziņkalnā, kas varēja kalpot par iedvesmas avotu “Mūsu sētas bērniem”.
Raidījuma filmēšanas saskaņošana bija veids, kā mājas īpašnieks uzzināja, ka tieši viņa namā dzīvojusi rakstniece Zenta Ērgle, un esot bijis ne mazāk sajūsmināts un entuziastisks kā “Billes” dzīvokļa saimniece.
Ja reiz visi ir sajūsmināti un visi ir “par”, tad kurai no institūcijām vajadzētu kļūt par to slēdzi, kas apvieno kopējai darbībai?
Memoriālo muzeju apvienībai, kuras rīcībā ir pētnieku darbs un zināšanas? Pašvaldībām, ar kurām tiek saskaņotas atļaujas filmēšanai pilsētvidē? Daļa filmas finansējuma ir valsts nauda, tātad – attiecīgās valsts institūcijas seko līdzi filmas tapšanas procesam, var sadarboties ar citām iestādēm, uzstādīt savus nosacījumus.
Latvijas vēsturē joprojām ir pārāk daudz nepietiekami pētītu lappušu, un vismaz pagaidu variantā vēsturisko filmu mākslinieku veiktais izpētes darbs palīdz aizpildīt mēmumu.
Pirms divām nedēļām kultūras ministre Dace Melbārde uzstājās ar ziņojumu Saeimas Budžeta un finanšu komisijā, kurā runāja par nepieciešamību turpināt attīstīt pagājušajā gadā sevi pierādījušo Latvijas kino nozari. Taps jaunas filmas?
