Vai attaisnoja uz to liktās cerības? Analīze par Vācijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības lokomotīves Vācijas prezidentūras mēnešos tika gaidīts zināms uzrāviens sakrājušos problēmu risināšanā.
Pašā izskaņā Vecgada uzrunā kanclere Angela Merkele gan atzina, ka kopumā 2020. gads pandēmijas nesto pārbaudījumu dēļ esot bijis pats smagākais no visiem, kopš viņa atrodas federālās valdības vadībā.
Tomēr ar prezidentūras periodu ES Padomē saistītās cerības daudzējādā ziņā guva piepildījumu.
Pamats optimismam radās vēl iepriekšējā pusgadā, kad Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons 18. maijā preses konferencē nāca klajā ar ierosinājumu izveidot nepieredzēta apjoma ekonomikas atveseļošanas fondu krīzes skartajām dalībvalstīm.
Pats galvenais – abu paziņojumā izskanēja piedāvājums gūt fondam vajadzīgo finansējumu ar ES kopīgu aizņēmumu palīdzību. Agrāk Berlīne bija strikti noraidījusi jebkādu parādu kopīgošanu.
Ilgi gaidītais budžets
Diskusijas par atveseļošanas instrumentu “Next Generation EU” jeb “Nākamās paaudzes ES”, kā arī par daudzgadu finanšu shēmu jeb daudzgadu budžetu (2021–2027) gan ieilga līdz pagājušā gada beigām.
Sākotnēji debates Eiropadomē iestrēga sakarā ar tā sauktā taupīgā četrinieka, proti, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas un Somijas nostāju.
Fiskālās disciplīnas aizstāvji ar Nīderlandes premjeru Marku Ruti priekšgalā iebilda pret 750 miljardus eiro lielā atveseļošanas fonda apmēriem un dotāciju pārlieko īpatsvaru tajā.
Izvirzījās arī jautājums par naudas piešķīrumu pakārtošanu tiesiskuma principu ievērošanai, kas izraisīja asu vārdu pārmaiņu starp Ruti un Ungārijas valdības galvu Viktoru Orbānu. Parlaments uzstāja, lai tiktu izveidots mehānisms, kas ļautu apturēt ES naudas izmaksas demokrātijas pamatprincipus nerespektējošām dalībvalstīm.
Taču šāda mehānisma ieviešana noveda pie Ungārijas un Polijas veto budžetam. Līdz beidzot izeju no situācijas pavēra Vācijas ierosinājums pievienot jaunajam tiesību aktam “skaidrojošu deklarāciju”, ka tas attiecīga iesnieguma gadījumā stājas spēkā pēc Eiropas Savienības Tiesas atzinuma.
10. decembrī panākto vienošanos apsveica visi, pat Orbāns (droši vien cerībā, ka ES Tiesa nepasludinās lēmumu agrāk par 2022. gadā paredzētajām Ungārijas parlamenta vēlēšanām), jo galu galā arī Budapeštai un Varšavai steidzami nepieciešama nauda.
Breksita epopejas finišs
Berlīnes ieskatā jau tāpat krietni iekavētais breksits bija “viena no lietām, kuru mēs nevaram pārlikt uz nākamo prezidentūru un kura jānoslēdz Vācijas prezidentūras laikā”, jo “Lielbritānija negatavojas prasīt sarunu pagarinājumu” un jebkurā gadījumā, arī “no deal” apstākļos, 2021. gadā juridisku spēku iegūst Izstāšanās līgums līdz ar Protokolu par Īriju un Ziemeļīriju.
Bet tikai Ziemassvētku priekšvakarā pagalam nogurdinātie eiropieši saņēma ziņu, ka Apvienotās Karalistes šķiršanos no Eiropas Savienības tomēr ir izdevies noformēt abpusēji pieņemamā veidā. Proti, vienojoties par Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu.
Apvienotā Karaliste premjera Borisa Džonsona personā neslēpa gandarījumu, ka 450 miljonu patērētāju lielais ES tirgus jo projām paliek atvērts britu precēm “bez tarifiem un bez kvotām”.
Taču ne bez muitas pārbaudēm un formalitātēm, kas neizbēgami sadārdzinās abos virzienos piegādājamo preču cenas. Turklāt tiks kontrolēta Eiropā ievesto ražojumu atbilstība vides aizsardzības, antidempinga un citiem kritērijiem.
Tomēr tirdzniecības jomā darījums ir Londonai izdevīgs, ņemot vērā, ka ES tirgū nonāk 47% no Apvienotās Karalistes eksporta, turpretī ES sūta pāri Lamanšam 8 procentus.
Karstākie strīdi sarunu beigu fāzē ritēja par nozveju Britu salām tuvējos ūdeņos, un Brisele piekrita, ka ES dalībvalstis savu daļu tajos pakāpeniski samazinās piecarpus gadu pārejas periodā (tāpēc ierobežojumu skartie nozares uzņēmēji saņems no ES kompensācijas).
Tikmēr Eiropas vadītāju paustais drīzāk izklausījās pēc atvieglojuma nopūtas. Komisijas paziņojumā tika atgādināts, ka pēc Nolīguma stāšanās spēkā “ES un Apvienotā Karaliste veidos divus atsevišķus tirgus, divas atšķirīgas regulatīvās un tiesiskās telpas.
Tas radīs jaunus, šodien nepastāvošus šķēršļus preču un pakalpojumu tirdzniecībai un pārrobežu mobilitātei un apmaiņai abos virzienos”.
Pati galvenā prioritāte
27. decembrī Eiropas Savienībā sākās iedzīvotāju vakcinēšana pret koronavīrusu Covid-19, kura izraisītās pandēmijas otrais vilnis daudzviet izrādījās postošāks un neparedzamāks par pirmo.
Vēl vasarā eiropieši loloja ilūziju, ka dzīves ritums pakāpeniski normalizēsies, kas atspoguļojās arī ES prezidentvalsts Vācijas pieteiktajā vadmotīvā “Kopā par Eiropas atlabšanu”.
Izrādījās, ka atveseļošanas kūres vietā nepieciešama intensīvā terapija. Berlīne esot izdarījusi zināmu spiedienu uz Eiropas Zāļu aģentūru, un tā 21. decembrī, agrāk nekā plānots, deva atļauju farmācijas uzņēmumu “BioNTech” un “Pfizer” izstrādāto vakcīnu lietot Eiropas Savienības mērogā (pastāv iepriekšējas vienošanās arī ar “AstraZeneca”, “Sanofi” un citiem potenciālajiem piegādātājiem). Tāpēc vakcinēšanas kampaņu varēja atklāt jau vecajā gadā.
Taču koronavīrusa krīzes un līdzīgu sanitāro krīžu “seku pārvarēšana ilgtermiņā” jāsaista ar Eiropas Veselības savienības projektu, kura vadlīnijas 11. novembrī ieskicēja eirokomisāre Stella Kirjakidu.
“Izaicinājumu pilnā pasaulē”
Pandēmijas nav vienīgais apdraudējums, ar ko nāksies saskarties. Eiropa dažādu apdraudējumu sakarā paguvusi uzkrāt ievērojamu pieredzi, jo pati ir šo apdraudējumu mērķis – sākot ar islāma radikāļu uzbrukumiem Francijā un Austrijā un beidzot ar Covid-19 saistīto viltus ziņu plūsmu.
Pandēmija radījusi ne tikai sanitāru krīzi, bet arī pamattiesībām un brīvībām nelabvēlīgu vidi.
To aizstāvībai nepieciešami pilnveidoti un jauni instrumenti, kas tika aplūkoti decembra sākumā Komisijas publiskotajā Eiropas Demokrātijas rīcības plānā, kurā izvirzīti trīs galvenie mērķi – veicināt godīgu vēlēšanu norisi, stiprināt mediju brīvību un plurālismu, kā arī apkarot dezinformāciju.
Cīnītāji par demokrātiskām pārmaiņām arvien uzlūko Eiropas Savienību kā savu aizstāvi, un pašlaik atbalsts visvairāk tiek gaidīts Baltkrievijā, kuras pilsoniskā sabiedrība pārsteidza ar briedumu. Lukašenko diktatoriskais režīms protestus nesaudzīgi apspiež par spīti ES noteiktajām trim sankciju kārtām.
Turpretī oktobrī piemērotās sankcijas Putina administrācijas pārstāvjiem bija, var teikt, neierastas, jo noteiktas par ķīmisku ieroču izmantošanu – tā tika kvalificēts opozicionāra Alekseja Navaļnija slepkavības jeb noindēšanas mēģinājums.
Viņa izpestīšanā, kā zināms, galvenā loma pienākas Vācijai, tāpēc nu jau pasaules mērogā pazīstamais Navaļnijs spēja veiksmīgi atgūties.
Bet Svjatlana Cihanouska, kura 16. decembrī Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas vārdā saņēma Saharova balvu, Briselē uzrunāja Parlamentu klātienē un starp citu aicināja Eiropu “būt drošākai savos lēmumos”. Tas ir arī visnotaļ labs novēlējums.
