“Vēsture nav relatīva.” Saruna ar gleznotāju Ēriku Apaļo 0
Līdz 29. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē apskatāma ĒRIKA APAĻĀ personālizstāde “Ģimene”.
“Ēriks Apaļais ir viens no oriģinālākajiem un izdomas bagātākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem, kas pēdējo gadu laikā nākuši no Latvijas,” tā par mākslinieku rakstīts izstādes pieteikumā.
Izstādes kuratore Katrīna Gregosa, kura uzgāja Ēriku Apaļo, meklējot māksliniekus Rīgas starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei RIBOCA, kas norisinājās 2018. gadā, uzsver viņa profesionālās kvalitātes, norādot, ka mūsdienās ir ļoti grūti atrast labus gleznotājus.
Es varu piebilst – nenobīstieties no visa, kas par mākslinieku uzrakstīts, un no tā, ka viņš ir ļoti gudrs, ejiet uz izstādi!
Protams, minētais nevar neatspoguļoties gleznās, kurās ir daudz jēgas slāņu, taču skatītājs var arī ļaut sev vienkārši izbaudīt Apaļā mākslas intensīvo starojumu, necenšoties pieredzēto formulēt vārdos.
Krāsaino un melnbalto gleznu pretstati un sasaukšanās, Malarmē dzejoļa iedvesmots video un pavisam jauna sadaļa mākslinieka daiļradē – gleznu ciklā “Tukums–Tomska” transformēta vecāsmammas izsūtījuma pieredze, fragmenti no Andreja Tarkovska un Orsona Velsa filmām, Marsela Brodhaera video darbiem un arī viena Vijas Celmiņas grafika – tas viss šajā izstādē organiski sadzīvo līdzās, savstarpēji papildinoties.
Esat sacījis, ka vairāk par pašu gleznu, attēlu, jūs interesē priekšstati…
Ē. Apaļais: Tā ir. No laika gala, kopš esmu mēģinājis uzgleznot kaut ko no dzīves, vienmēr nākas secināt, ka ir tik dažādi stili, kā var gleznot. Ir arī dažādi profesionāli triki – silto un auksto toņu attiecības, paņēmieni, kā ar krāsas palīdzību izcelt perspektīvu.
Taču visas šīs formālās lietas mani nekad nav īpaši interesējušas.
Protams, kaut kādā līmenī tās jāapgūst, bet tā nekad nav bijusi mana primārā interese glezniecībā.
Mani vienmēr interesējis pats attēls – kā to iespējams lasīt, kā attēls spēj attēlot realitāti. Es diezgan ātri atmetu fonus, pievērsos tēliem, vēlāk vārdiem, kas izriet no atmiņām vai pieredzes.
Tajā pašā laikā, daudz lasot par autobiogrāfiju, atmiņas procesiem, vienmēr sev uzdodu jautājumu – ko patiesu vispār iespējams pateikt? Ko cilvēks tādā veidā var pastāstīt, ja vienmēr ir jāuzliek kāds rāmis, jādomā, caur kādu stilistiku to pasniegt?
Tikpat labi autors var manipulēt ar lasītāju, jo valoda sevī ietver varu.
Varbūt atmiņas var pārklāties, to īsti pat neapzinoties. Tas ir sarežģīts jautājums, vai vispār dzīvē iespējams pateikt kaut ko līdz galam patiesu vai arī uzgleznot patiesu gleznu (smejas).
Šajā izstādē, kā kuratore sacīja, izejat it kā dzīves ciklu no bērnības līdz briedumam…
Jā, mani pirmie darbi bija tāda gremdēšanās bērnības atmiņās, un es tajos speciāli kāpināju naivisma stilistiku. Bet es arī iejutos bērnības atmiņās, mēģināju tās sakāpināt, idealizēt, izvēlējos tēlus, kas bija palikuši no bērnības kā spēcīgi iespaidi.
Teiksim, kad biju mazs, tiešām domāju, ka pa dobēm staigā zemeņu vīrs, kas nēsā ogas – tās atmiņas ir tik spēcīgas! Tāpat salavecis, kas nāca bērnībā – šķita, ka tas ir pilnīgi nesaprotams tēls.
Un sniegavīri. Daudziem jūsu māksla saistās ar šo tēlu.
Un sniegavīri, protams. Tie saistās ar mitoloģisko redzējumu – bērni uz lietām skatās tieši, sevi neuztverot kā atrautus no pasaules, bet dzīvojot tajā iekšā.
Pieaugušie visu sistematizē, kategorizē, izvērtē kritiski.
Viņi no pasaules jau ir atrauti. Nākamie, tumšie, darbi ir tie, kuros mēģinu izjautāt mitoloģisko skatījumu, izpētīt tēlu izcelsmi, uzbūvi, valodiski skaldīt pēc noteiktām formulām.
Teiksim, astotnieks ir formā līdzīgs sniegavīram – ārējā forma ir tāda pati, bet kultūrvēsturiskie ceļi, kā šīs zīmes izveidojušās, ir pilnīgi atšķirīgi. Tas, kas mani interesē, ir nozīmes, kuras nosaka kultūras rāmji kā konceptuāls ietvars.
Mēs, teiksim, varam vienoties, ko nozīmē jēdzieni “krēsls” vai “galds”, bet katram tas tomēr nozīmēs ko citu, savu, jo vārdi apaug ar subjektīvajām nozīmēm, kas balstītas individuālajā mitoloģijā un ko izmērīt ir ļoti sarežģīti.
Mani mazliet pārsteidza tas, ka starp spēcīgām ietekmēm esat minējis Viju Celmiņu, kura vienmēr aizstāvējusi, ka gleznā nav nekādu dziļāku slāņu, ir tikai tas, kas tajā attēlots…
Principā tā līnija iet arī caur maniem darbiem, kaut to nevar redzēt, jo es balansēju vairākos līmeņos. Protams, es nevaru izskaidrot citu gleznotāju, bet, lasot Vijas Celmiņas intervijas un skatoties viņas darbus, esmu ietekmējies no tā, kā tos uztveru – viņai viss notiek skatiena iekšpusē.
Visi viņas darbi ir par skatīšanos. Viņa skatās uz fotogrāfiju, priekšmeta virsmu un mēģina to attēlot pilnīgi neitrāli, neitralizējot emocijas, tēlus, strādā ar mimētiskām metodēm. Bet tajā pašā laikā viņas darbos ir ļoti interesanta laiktelpa, var just, ka laiks skatiena iekšpusē ir ļoti uzlādēts.
Man tas šķiet līdzīgi kā Tarkovska filmās – ļoti retināts, uzlādēts, akumulēts laiks.
Cik interesanti, man par viņas darbiem vienmēr šķitis tieši pretēji – ka tajos laiks ir ļoti blīvs, saspiests.
Tas sablīvējums rodas no akumulējuma – no tā, ka vērojums, klātesamība ir tik spēcīga, ka attēlā jūtams, kā tas uzlādējies. Var salikt punktiņus šā un tā, un tur nekā vairāk arī nebūs, bet var likt punktiņus, intensīvi vērojot realitāti, un tad skaidrs, ka attēls uzlādējas.
Starptelpa starp attēlu un vērojumu – tajā arī es strādāju,
kad mēģinu realizēt savus tēlus.
Ja reiz gleznošana ir enerģijas apmaiņa, vai tā jūs drīzāk izlādē vai uzlādē?
Brīžiem var uzlādēt, brīžiem – izlādēt. Uzlādē, kad ļoti skaidri zinu, ko gribu pateikt, un ļoti skaidri to artikulēju – to var salīdzināt ar tiešo ēteru, kad izrunā visu, kas bijis paredzēts, un visi reģistri ir tik precīzi, ka ne ko pielikt, ne atņemt.
Bet reizēm es aizpeldu – varbūt paviršībā, kad viss nav nostādīts, kā vajadzētu, un, kad tu redzi, ka nav, sākas tas mokošais ceļš. Tad ļoti bieži viss ir jāiznīcina. Tad es sadusmojos, sāku no jauna – un aiziet. Ir dažādi.
Reizēm vari gleznot uzreiz, bet citreiz uzej uz iestaigāta ceļa
un jau pats to redzi, ka liec gleznā iepriekš bijušas lietas. Kā sarunājoties ļoti daudz informācijas var iegūt no balss, izteiksmes niansēm, tāpat arī gleznās.
Gleznu cikls “Tukums–Tomska” ir pirmā reize, kad izejat ārpus savas tiešās pieredzes dzimtas pieredzē. Kas uz to pamudināja? Vai vecmammas izsūtījumu izjutāt kā dzimtas traumu?
1949. gadā, kad viņu izsūtīja, omei bija 11 gadu. Domāju, tā noteikti ir bijusi sava veida dzimtas trauma. Mēs gan vienmēr esam mēģinājuši par to daudz nerunāt, jo ome pati par to nerunā, viņa iemanījusies dzīvi uztvert skaisti un radoši, tā, ka viss ir labi.
Mani šie stāsti vienmēr ir fascinējuši,
turklāt mēs ar omi vienmēr esam bijuši ļoti labās, draudzīgās attiecībās, tāpēc mani vienmēr ir interesējis, kā viņa to piedzīvojusi.
Manas gleznas ir piemiņa – apliecinājums, ka šāds laiks, notikumi ir bijuši – pietiekami nozīmīgi tajos iesaistītajiem cilvēkiem un klātesoši. Izsūtījums ir kaut kas tāds, ko palaist garām īsti nevar. Tādēļ tā ir sava veida piemiņa, piemineklis tai paaudzei.
Ļoti subjektīva piemiņa, jo es interpretēju omes stāstījumu, viņas vārdus. Tur ir tā smalkā robeža – esmu subjektīvs, bet vēsture nav relatīva. Ja sāksim visu relativizēt, tad ļaunā un labā nošķīrums vispār vairs nepastāvēs. Tas, kas bijis, atstājis nospiedumus cilvēkos, paaudzēs, visā telpā, tādēļ ar vēstures interpretējumiem jāstrādā uzmanīgi.
Vai vecmamma pati ir redzējusi šos darbus?
(Pasmaida.) Nē, vēl nav redzējusi, bet es viņu noteikti atvedīšu uz izstādi pēc atklāšanas.
Mākslinieks Ēriks Apaļais
* Studējis angļu filoloģiju Latvijas Universitātē; absolvējis Hamburgas Mākslas akadēmiju.
* Piedalījies mākslas mesēs “Art Basel”, “Art Berlin”, “Artissima” (Turīna); piedalījies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Ķelnē, Hamburgā, Berlīnē, Milānā.
* 2011. gadā nominēts Vācijas jauno mākslinieku balvai “ars viva 11/12”; 2019. gadā izvirzīts Purvīša balvai par gleznu sēriju “Zemes dienasgrāmatas” starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA.
