Vēsture liecina, ka impērisko tīkojumu mute nav pieēdināma 0
Lai gan nupat 4. martā Krievija ievēlēja (nosacīti) jaunu prezidentu, nekāda varas maiņa kaimiņvalstī nav paredzama. Tāpat velti lolot ilūzijas, ka mītiņi dažās turienes lielajās pilsētās, kas skaļi aicina uz pārmaiņām valdošo eliti, Krievijas varas augstākajā ešelonā tiek patiešām nopietni uztverti un ka Vladimirs Putins, 8. maijā prezidenta zvērestu nododot, šo protestu iespaidā būs kļuvis vājāks un svārstīgāks savos impēriskajos nodomos.
Pat viņam daudzos uzskatos stipri radniecīgais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs publiski izteicies, ka “lācim blakus mierīgi gulēt nav iespējams”, jo Krievija ir un paliek neaprēķināms politisko spēļu dalībnieks, tam piedurknē allaž glabājas un piemērotu brīdi gaida vairākas iezīmētas kāršu kavas.
Šī spēlētāja dabas nepazinējam no malas var likties, ka Krievijā prezidenta atbalstītājiem ir jārēķinās ar stipru un konstruktīvu opozīciju. Bet, vērīgāk tās rindās ielūkojoties, atklājas šķietami daudzskaitlīgās pret kliedzēju nometnes irdenums. Blakus dažiem pārliecinātiem valsts demokratizācijas procesu veicināšanas teorētiķiem Maskavā protestu pasākumos savas publicitātes veicināšanas nolūkā zīmējas šovbiznesa aprindu ļaudis un cilvēki, ko tulkojumā no krievu valodas jēdziena “rjaženij” varētu nosaukt par budēļiem vai ķekatniekiem. Tātad – netrūkst pārģērbtu cīnītāju, turklāt viņu drēbes gādātas ar paša Kremļa vēlību un atbalstu, lai skatītājiem rastos ilūzija, ka valstī pastāv attīstīta demokrātija un tai piemītoša dažādu uzskatu izpausmes brīvība. Kaut arī daži šīs klaunādes elementi ir vien rupji ar cirvi tēsti, daudzos Rietumu politiķos tie izraisa aizkustinājuma asaras, aiz kuru migliņas cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā neliekas nopietni. Kremlim pietiek un pārskatāmā nākotnē netrūks līdzekļu, lai algotu talantīgus politiskā teātra režisorus, tāpēc nav nekādu šaubu, ka izrāde par demokrātijas uzplaukumu pie austrumu kaimiņa arvien pilnveidosies, ieviešot vēl krāšņākas šķituma dekorācijas.
Ir jāgatavojas tam, ka Kremļa varas autoritārisma mundierim piecakotās brīvu paudumu bantītes un milzīgie dabas resursi, ar kuriem savažota Rietumeiropas politiķu mute, nākotnē tikai veicinās citām valstīm un jo sevišķi Latvijai adresētu Krievijas pārmetumu birumu cilvēktiesību jomā.
Jāņem vērā arī tas, ka Krievijā pēdējos divdesmit gados izveidojies un nostiprinājies budžeta barots spēcīgs dažādu apvienību, biedrību u. tml. tīkls savu aizrobežas tautiešu aizstāvībai. Uz kultūras un ekonomikas pamata centrētam konstruktīvam starpvalstu sadarbības dialogam attīstoties (jācer, ka nākotnē reiz līdz tam nonāksim), šo aizstāvju balsis nevis rimsies, kā gribētos cerēt, bet kļūs vēl skaļākas. Jo būs taču jāattaisno pastāvēšana, lai saņemtu finansējumu. Atmetīsim maldus, ka labi apmaksāto klaigātāju kori apklusinās Latvijas piekāpšanās Lindermana un Gapoņenko domubiedru prasībām: vēsture liecina – impērisko tīkojumu mute ir nepieēdināma. Mums nebūs arī tik daudz naudas, lai izveidotu un uzturētu pārkliedzēju komandu. Vienīgais reālais un auglīgais ceļš ir stiprināt cittautiešu nevalstiskas organizācijas, vienlaikus pieskatot, lai šo organizāciju priekšgalā neieviešas mums naidīga kostīmu mākslinieka ieģērbti ķekatnieki.
