Uldis Šmits: 23. augusts – komunistu un nacistu draudzības gadadiena 5
Padomju laiku vēstures mācību grāmatās vairāk vai mazāk apcerēts 1939. gada 23. augustā noslēgtais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums. Taču pievienotie slepenie protokoli, kas noteica Austrumeiropas sadali ietekmes sfērās, it kā nemaz nepastāvēja. Tāpēc, kad vērmahts 1. septembra rītā ielauzās Polijā, arī sarkanarmija pārāk “kavēties nedrīkstēja” (šķietamā pretrunā ar neuzbrukšanas līguma loģiku, toties pilnīgi atbilstoši slepenās vienošanās saturam): “1939. gada 17. septembrī padomju karaspēks pārgāja robežu” un “atbrīvoja Rietum-ukrainu un Rietumbaltkrieviju”. Proti, “atbrīvoja” no Polijas, kura noasiņoja karā pret vāciešiem un kurai nu nācās bezcerīgi pretoties vēl vienam nomācošam pārspēkam. Lielu daļu sagūstīto poļu virsnieku vēlāk iznīcināja Katiņas mežā vai citur. Saskaņā ar padomju varas pusgadsimtu ilgajiem apgalvojumiem šo noziegumu izdarīja nacisti, kaut patiesībā pastrādāja NKVD čekisti.
23. augusta Molotova–Ribentropa paktu 28. septembrī papildināja komunistiskās jeb, pareizāk, komunistu pārvaldītās PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas līgums par draudzību un robežām, un šī draudzība izpaudās arī abu totalitāro režīmu sadarbībā poļu nācijas elites un pretošanās kustības iznīcināšanā. Bet, protams, vienkāršais padomju cilvēks neko tādu pat nespēja iedomāties. Viņam iegaumējamais kara stāsts sākās 1941. gada jūnijā.
Līdz tam bija jauncelsme un “Padomju Savienības veiktie pasākumi savu robežu nostiprināšanā”. Briesmas uzglūnēja no visām pusēm. Somija atteicās slēgt savstarpējās palīdzības līgumu, turklāt turienes valdošās “reakcionārās aprindas” ne vien bija “piekritušas pārvērst Somiju par starptautiskā imperiālisma pretpadomju placdarmu”, bet arī “1939. gada beigās izprovocēja bruņotu konfliktu ar Padomju Savienību”. (Minētajā “konfliktā” jeb Ziemas karā somi zaudēja lielu daļu valsts teritorijas, taču neatkarību nosargāja.) Baltijas valstis gan palīdzības paktus ar Maskavu noslēdza un sarkanarmijas bāzes uzņēma, tomēr “Latvijas, Lietuvas un Igaunijas fašistiskās valdības nodibināja militāru pretpadomju bloku”. To nedrīkstēja pieļaut, tāpēc “darbaļaudis” Baltijā sarīkoja “sociālistisko revolūciju”, tiesa, padomju tauta sniedza nelielu palīdzību iesūtīto tanku formā, kas “paralizēja reakcijas spēkus” un atviegloja baltiešu ņemšanu “brālīgajā tautu saimē”. Gandrīz vienlaikus Kremlis “ierosināja Rumānijas valdībai mierīgā ceļā atrisināt jautājumu par Besarābiju”. Un pie viena arī par Ziemeļbukovinu.
Tāda bija ierastā leksika šo pagātnes notikumu attēlojumam. Tikmēr reālā vēsture rada patvērumu laikabiedru atmiņās, kuras nedrīkstēja publiski izpaust. Vai tika nobēdzināta nepieejamu arhīvu fondos. Jo daudz ko vajadzēja slēpt vai burtiski nodot aizmirstībai. Francijas prese 1939. gada novembra beigās publicēja 19. augusta VK(b)P CK Politbiroja sēdē teiktas (vai atsevišķiem tā locekļiem teiktas) Staļina runas izklāstu. Mūsdienu Kremļa akceptētajā vēstures versijā teksts lāgā neiederas, un pašas runas un citātu īstums kopš sākta gala ir ticis noliegts, lai gan tie visnotaļ saskan ar turpmāko notikumu gaitu un atbilst staļiniskajam pasaules skatījumam. Galvenais – boļševiki spēj iegūt varu vienīgi liela kara apstākļos, tāpēc jāpieņem Hitlera slepenās vienošanās piedāvājums, kas paredz Polijas iznīcināšanu, brīvas rokas Baltijā, Besarābiju un citus ieguvumus, bet tāpat jāpastiprina propagandas darbs un jāgatavojas arī pēckara laikam, kad notiks Vācijas sovjetizācija vai nāksies aizstāvēt padomju varu revolucionārajā Francijā… Neapšaubāms ir tas, ka 19. augustā PSRS parakstīja tirdzniecības līgumu ar Vāciju, nolēma aicināt Ribentropu uz Maskavu jau 23. augustā, savukārt tur joprojām esošie britu un franču sarunu vedēji tika palūgti doties mājup. Otrā pasaules kara sākumā padomju vadītāji no augstām tribīnēm skaidroja, ka agresors ir nevis Hitlers, bet Anglija un Francija, kas noraidījušas viņa miermīlīgos izlīguma centienus un, izmantojot kā ieganstu savas saistības pret Poliju, nododas kara kurināšanai.
Itin miermīlīgā “fīrera” tēlu gan drīz vajadzēja atmest. Turpretī Rietumu imperiālismam veltītās klišejas tika saglabātas un izrādās noderīgas vēl šobaltdien: NATO paplašinās un aplenc Krieviju, tāpēc Kremlim atkal jāveic pasākumi savu robežu nostiprināšanā. Sagrābjot kaimiņvalstu teritorijas aiz šīm robežām. Reizēm arī izmantojot vecās metodes un nevairoties no atkārtošanās kā farsa ar “tautas republikām” un pārējo atribūtiku. Tikmēr mēs savu pagātni esam paspējuši vairāk apzināt un varbūt pat drusku likuši izprast citiem, ko apliecina Eiropas Parlamenta pirms desmit gadiem pieņemtā deklarācija par 23. augusta pasludināšanu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Šī atcere ir nepieciešama – tā palīdz turpināt uzņemto Baltijas ceļu.
