Vai emocijas virza vēsturi 1
– Ko pašlaik pēti?
– Šobrīd mani interesē emociju vēstures pieeja politiskajā vēsturē, sociālajā vēsturē. Vai un kādā mērā notikumus pagātnē virzīja emocijas – naids, patriotisms, mīlestība, laimes sajūta, skumjas, rūgtums… Kā šādas emocijas ir ietekmējušas latviešu tikšanu pie valstiskuma. Skatos 1905. gadu, kad tevi, pieaugušu cilvēku, publiski per, kad tev ir sakapāta miesa, sabendēta veselība un tu gadiem nespēj strādāt, ko tas nozīmē zemnieku saimniecībās. Ko tas nozīmē, kad tev ir nodedzināta saimniecība, ko tas nozīmē, kad tu esi spiests aiziet prom no rentes mājām, ko gandrīz esi izmaksājis. Un tikai tāpēc, ka esi pateicis brīvāku vārdu. Skatos, kā rūgtums pret cara patvaldību, kas ir bijis šeit, Latvijā, Latvijas iedzīvotājos, pēc tam akumulējās vai neakumulējās, kas ar to notika. Kā naids pret vāciešiem saistāms ar latviešu strēlnieku bataljonu izveidi 1915. gadā. Un tomēr 1917. gadā viedokļu līderi uzskata: latviešus carisms ir tā nospiedis, ka viņi vairs pat necer – kādreiz varētu nākt brīvības laiks. Ka brīvība caur Februāra buržuāziski demokrātisko revolūciju mums necerēti iekritusi kā ābols klēpī. Kā ir ar tām lietām, kuras tu vairs it kā neceri dabūt, bet dabū, un ko tu ar tām pēc tam dari, kā tu tās lieto. Pēc tam Rīgas zaudēšana, daudzu strēlnieku piesliešanās lieliniekiem, Stučka, bermontiāde… Respektīvi, kāda loma latviešu valstiskuma sasniegšanā bija emocijām – valsts mīlestībai, naidam, skumjām, rūgtumam, laimes izpratnei. Tēmu tikai tagad sāku, skatos primāros avotus, presi, interesantas lietas! Kā to strukturēt un apjēgt, tas jādomā.
– Esi biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja, pētniece, zinātnes žurnāla redaktore. Vai tev ir tā saucamais brīvais laiks?
– Nav. Katedras vadīšana ir administratīvs darbs, tas nozīmē – dabūt cilvēkus kopā, lai notiktu lietas. Lai studiju kursam atrastu visforšākos pasniedzējus, nodrošināt, lai lekcijas notiek raiti, risināt problēmas. Man patīk. Bet ar zinātni varu nodarboties no darba brīvajā laikā, līdz ar to vēl vairāk brīva laika man nav. Esmu sapratusi, ka dzīvē vienmēr dabūju to, ko visvairāk gribu. Un vienmēr visvairāk esmu gribējusi, lai man būtu interesants darbs. Jo man šķiet, ka tas ir veids, kā dzīvot daudzmaz jēdzīgi. Un tas neizbēgami ir saistīts ar pētniecību. Vai tu pēti šos laikus vai laikus bijušos, bet tur ir ievelkošs azarts, gadiem to daru, un man nav apnicis, ideju netrūkst. Citas lietas man ir bijušas otrajā un trešajā vietā. Dažreiz iegūstu arī otro, dažreiz trešo, bet nekad – visu komplektu.
– Kas tad tev ir otrajā un trešajā vietā?
– Jā, interesants darbs nāk komplektā ar draugiem, ar interesantiem cilvēkiem, kolēģiem. Otrajā vietā, protams, ģimene. Man ir četri krustbērni, jo manām māsām ir bērni. Ik pa laikam kaut kur aizbraucu. Piemīt arī profesionālais kretīnisms, allaž ieeju bibliotēkā, muzejus retāk apmeklēju, labāk aplūkoju pilsētu zem klajas debess. Un, protams, sarunas ar draugiem, bez draugiem dzīve būtu neciešama. Man ir “vecie” draugi žurnālisti, ar kuriem esmu sākusi karjeru žurnālistikā. Ir “jaunie”, ko esmu ieguvusi vēstures zinātnē. Saistoša ir arī “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” tapšana, esmu iepazinusi, šķiet, visus vēsturniekus Latvijā, kuri raksta akadēmiski. No darba uz brīvo laiku visvieglāk pārslēgties, noskatoties kādu klasisku vecmodīgu detektīvseriālu, piemēram, “Midsommeras slepkavības” vai “Tēvs Brauns”, un tad līdz pusnaktij vēl ir vairākas stundas, lai palasītos kaut ko savas tēmas sakarā. Tās dažas stundas pieder pie diennakts labākās daļas.
Ineta Lipša, vēstures zinātņu doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja, “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” atbildīgā redaktore
dzimusi 1970. gada 12. jūlijā Ogrē
studijas LU Vēstures un filozofijas fakultātē (1988 – 1993), maģistrantūra, doktorantūra, 2009. gadā vēstures doktora grāds
no 1993. līdz 2006. gadam darbs žurnālistikā – “Tev”, “Nedēļa Tev”, “Rīgas Balss”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Spogulis”, “Fokuss”, “Vakara Ziņas”, “Latvijas Avīze”, “Mājas Viesis”
Sarakstījusi grāmatas: “Rīga bohēmas varā”, “Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918 – 1934), “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914 – 1939”.
