…jo nekā jauna nav zem saules 1
– 2010. gadā tavs doktora darbs “Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918 – 1940. gads” saņēma LU gada balvu zinātnē kā labākais doktora darbs humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Disertācijas zinātniskais vadītājs LU profesors vēstures zinātņu doktors Aivars Stranga par tevi teica: “Ļoti talantīgs cilvēks, ar plašu, eiropeisku – labākajā nozīmē – skatu uz vēsturi un kultūru.” Kur un kā tāds cilvēks rodas?
– Esmu uzaugusi un skolā gājusi Lielvārdē vienkāršu ļaužu ģimenē. Tētis bija autokrāna vadītājs, mamma – pārdevēja, tagad pensijā. Tēvs ir miris, mamma, paldies dievam, pie labas veselības. Man ir divas māsas un brālis. Mani vecāki allaž teica, ka jāmācās un jāmācās, zinību iegūšanai bija zaļā gaisma. Viņiem tas bija svarīgi. Dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, visi vecāki bija jauni, pagalmā pilns ar bērniem. Bijām sportiski, joņojām pa pagalmu, pa pagrabiem, lēkdami plauktiem pāri. Skolā problēmu nebija, man ļoti patika algebra. Brāzos cauri tiem uzdevumiem, cik ātri vien var, tāds adrenalīns! Kontroldarbos bieži atrisināju divus uzdevumu variantus – vienu savu, otru palaidu pa klasi. Nesaprotu, kā var nepatikt algebra, uzreiz taču redzams, kur tā formula! To azartu var salīdzināt ar lēkšanu ar izpletni.
– Esi lekusi?
– Reiz bija jāraksta par izpletņlēcējiem, un izpletņlēkšanas veterāns Jānis Gustsons vaicāja: kā tad varēšu uzrakstīt, ja neesmu lekusi. Labi, lecu arī. Bet skats jau labs – durvis atveras, un tāda nereāla sajūta, ainava kā karte. Īstenībā tu neaptver, kas notiek, otrreiz bez īpašas vajadzības nelēktu.(Smejas.)
– Tagad ieleksim tavā monogrāfijā! Tur ir tik daudz interesanta! Piemēram, 20. gs. 20. gados “modernajai sievietei” bija jāpiemīt intelektam, bet “modernajam vīrietim” – seksapīlam. Kas tev pašai starpkaru laika sabiedrībā šķita pārsteidzošs?
– Mani pārsteidza tas, ka nekā jauna nav zem saules. Pētīšanas sākumā sakritības ar mūsdienām šķita uzjautrinošas – ak, kā tur viņiem tāpat! Bet, jo tu vairāk lasi, saproti – ka patiesībā mēs kā sabiedrība nekādas problēmas nespēsim atrisināt, jo būtībā nekas nav mainījies. Pagātnes pieredze mums māca, pat nemāca, bet tu saproti, ka tā mēs arī kulsimies uz priekšu. Šajā ziņā man nav ilūziju. Vienīgais, kur kaut ko vari atrisināt, ir tevis pašas dzīve un attieksme.
– Ja nav nekā jauna zem saules, tad jau vēstures zināšanas neko nedod…
– Stūra mājā jauniešiem tieši šodien, 19. septembrī, notiek diskusija “Man piekāst vēsturi”. Reizēm šķiet – patiešām, ja mums nebūtu zināšanu par pagātni un ja mēs tās visu laiku nevalkātu līdzi tur, kur vajag, un tur, kur – ne, ja mēģinātu risināt lietas, abstrahējoties no tā, kas ir bijis, bet mēģinot dzīvot tikai šeit un tagad (kas, protams, ir ļoti grūti), domāju, mums būtu vieglāka dzīve un mēs varētu daudz labāk rast saprašanos dažādu sociālo grupu starpā. Pagātnes interpretācijas ir daudzu konfliktu pamatā, ja tu to nezini, tev nav iemesla konfliktam. Dažreiz šķiet, ka mēs te, visapkārt, teju vai burtiski esam ieslodzīti vēsturē un ka tā ir neizbēgama nolemtība.
