Māris Zanders: “Cekas” ēku var nojaukt, bet kompartijas varas laikmetam raksturīgais domāšanas veids mūsu galvās paliks 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdības lēmums būvēt akustisko koncertzāli, nojaucot bijušo Latvijas kompartijas Centrālās komitejas ēku, izraisījis vairāku arhitektu kopienas pārstāvju iebildumus, kuri uzskata, ka ēka ir arhitektūras mantojuma paraugs.
Man gan ir aizdomas, ka nepārprotamam vairākumam ziņu pamanījušo vairāk interesē projekta īstenošanai minētās summas, tomēr jautājums par to, ko nojaukt un ko saglabāt kā laikmeta liecību, ir visnotaļ interesants.
Jāpiezīmē, ka tas laiku pa laikam aktualizējas ne tikai Latvijā un nav saistīts tikai ar totalitāro režīmu posmā celto.
Nebūdams arhitekts vai mākslas vēsturnieks, neuzdrošinos izteikties par konkrēto “cekas” ēkas vietu t. s. padomju modernismā. Vienīgais, ko esmu laika gaitā sapratis: ja runa ir par laikmeta liecībām, arguments “man nepatīk” nav īsti vietā.
Man, piemēram, nepatīk “Ulmaņa laikos” celtā pašreizējās Finanšu ministrijas ēka, kas, manuprāt, neiederas Vecrīgā, tomēr es neatbalstītu tās nojaukšanu. Es arī negribētu izteikties par mūsdienu civilizācijas spilgtāko simbolu – dažādu formu sociālajiem tīkliem, tomēr šīs platformas nenoliedzami ir mūsdienas viens no raksturojošākajiem “produktiem”, un par tādu tās tiks atzītas pēc piecdesmit vai simt gadiem.
“Cekas” ēkas gadījumā papildu faktors neapšaubāmi ir tās saistība ar okupācijas režīmu, kas, pieļauju, daudziem ir papildu arguments tam, lai par ēkas nojaukšanu neskumtu. Savukārt manā subjektīvajā ritmā valdības lēmums sakrita ar “Latvijas Mediju” nesen izdotās grāmatas “Padomju “ģenerālgubernatori”. Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās” lasīšanu.
Domāju, ka šodienas Latvijā dzīvojošajiem “PSRS laiki” asociējas ar lakonisku un vienkāršu secību – Latvijas okupācija, okupācijas desmitgades, neatkarības atgūšana.
Savukārt, lasot lietuviešu vēsturnieka Sauļus Grībkauska pētījumu, rodas jautājumi par to, kas, tēlaini izsakoties, notika kompartijas kabinetos.
Piemēram, Lietuvā 1964. gada 30. martā Lietuvas KP CK pieņēma lēmuma par svarīgāko pilsētu – Viļņas, Kauņas, Šauļu, Klaipēdas un Panevēžas – paplašināšanās ierobežojumiem, attīstot reģionālos ražošanas centrus (279. lpp.).
Tas arī nozīmēja mazāku migrāciju no PSRS ar visām no tā izrietošajām sekām Lietuvas etniskajam sastāvam. Latvijas vietējie komunisti šādu lēmumu nepieņēma, un tam noteikti ir savs skaidrojums, ko būtu interesanti uzzināt.
Tajā pašā laikā no mūsdienu cilvēka viedokļa it kā garlaicīgā un nesvarīgā vietējās kompartijas vēsture parāda arī epizodes ar, ja tā var teikt, pretēju zīmi.
Piemēram, Latvijas kompartijas otrais sekretārs Nikolajs Beluha CK biroja sēdē 1966. gada 8. februārī aicināja cīnīties pret tādu cilvēku iecelšanu amatos, kam ir “nepareiza” biogrāfija: “Mums daudzos gadījumos ir liels kadru piesārņojums.
Nelietosim šo terminu “piesārņojums”, bet tādi ir gadījumi Madonas rajonā, kur ir vesels esesiešu perēklis. Šajā transporta organizācijā visi ir no vācu leģiona. Un lai gan partijas rajkomam tas ir zināms, nekas netiek darīts… tas pats arī Dobeles, Saldus [rajonos]” (182. lpp.).
Tātad okupācijas gados Latvijā bija situācijas, kad kāds pat “priekšnieku” līmenī atļāvās zināmu patstāvību. Citiem vārdiem sakot, bija cilvēki, kuri centās ar režīmu sadzīvot, mēģinot īstenot modeli “vilks paēdis, kaza dzīva”, un bija tādi, kuriem par “kazu” bija dziļi nospļauties un kurus interesēja tikai izkalpošanās režīmam.
No šodienas Latvijas vēsturiskās atmiņas viedokļa neērtā patiesība ir tā, ka latvieši bija gan starp vieniem, gan otriem.
“Cekas” ēku var nojaukt, bet jautājumi paliks. Precīzāk sakot, paliks nepieciešamība pētīt, kā latvieši paši uzvedās okupācijas periodā.
Mums ir ērti iedomāties, ka kompartija bija tikai “iebraucēji”, jo šādi mēs šķietami atbrīvojamies no atbildības par okupācijas periodu. Savukārt šāda vēstures primitivizēšana skar ne tikai pagātni – ja mēs šādu modeli uzturam, tad uzturam arī vainīgo meklēšanu šodien, tikai Maskavas vietā pie visa vainīga ir Brisele vai Vašingtona.
“Cekas” ēku var nojaukt, savukārt kompartijas varas laikmetam raksturīgais domāšanas veids mūsu galvās paliks.
