Veco falsifikāciju vietā rodas jauni mīti. Saruna ar krievu žurnālistu Vitāliju Dimarski 14
Krievijas žurnālists Vitālijs Dimarskis jau vairāk nekā desmit gadus radiostacijā “Eho Moskvi” vada raidījumu “Uzvaras cena”, kurā kritiski un skrupulozi aplūko Otrā pasaules kara vēsturi, kliedē tās mītus un jautā – kā bija patiesībā?
Krievijā apspriež trīs pieminekļus – nesen uzstādīto Ivana Bargā pieminekli Orlā, kņaza Vladimira pieminekli Maskavā un plānoto pieminekli Putinam Krimā. Ko šāda personu izvēle liecina par vēstures uztveri Krievijā?
Runa nav par vēstures uztveri, bet par to, ka vēsture Krievijā kļuvusi par politikas instrumentu. Vēsturiskā apziņa kā kolektīvās apziņas elements spēcīgi ietekmē pašreizējo uzvedību. Propagandas modelim, ar kuru darbojas vara Maskavā, nepieciešams cilvēku apziņā apstiprināt konceptus par Krieviju kā “aplenkto cietoksni”, par stingrās rokas nepieciešamību un tamlīdzīgi. Tās ir esošās varas vajadzības, kas tika apkalpotas, izmantojot vēsturi. Jā, Ivans Bargais – tā ir stingrā roka, tie ir “opričņiki”, kurus uzskata par Krievijas specdienestu pirmsākumu.
Neesmu piekritējs ideoloģizētai vēsturei. Krievija mēģinājusi atteikties no daudzām PSRS laika falsifikācijām, bet to vietā tagad rodas jauni mīti. Vēsture ir interpretējoša zinātne – kaut gan ar faktiem jūs nevarat strīdēties, iesaistītās puses tos izmanto savās interesēs. Piemēram, ar kņazu Vladimiru vara cenšas pierādīt, ka Krimai ir jābūt jaunajai pareizticības mekai. Kņazs Vladimirs ir ļoti pretrunīga vēstures personība, un no tādām ir viegli veidot varoņus. PSRS laikos par varoni uztaisīja Aleksandru Ņevski, mana paaudze pat neapšauba, ka viņš patiešām bijis varonis. Arī viņš bija pretrunīgs – no vienas puses, ievērojama persona, bet vienlaikus viņš uzturēja kontaktus ar Zelta ordu. Viņu var uztaisīt par varoni, bet tikpat labi, ja kādam ir vēlēšanās, var attēlot kā kolaboracionistu. Jāatceras, ka tā laika vēstures avots ir hronikas, kas rakstītas vairākus gadu desmitus pēc notikumiem.
Kņazs Vladimirs ir vēsturiska persona, bet tālāk tiek lemts, vai viņš ir nepieciešams kā pielūgsmes objekts. Iecere izvietot Krievijas galvaspilsētā viņa pieminekli ir simbolisks žests, lai parādītu, ka Maskava vēlas būt pareizticīgās pasaules centrs. Par pieminekli Putinam Krimā – ceru, ka ieceres neīstenosies. Tas ir mēģinājums izpatikt Krievijas varai.
