Anda Līce: Tikko ievēlētajā Saeimā atkal ir iekļuvuši gan mūžīgie populisti, gan arī Kremļa politikas lobētāji 21
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraiņu vēsturnieks un Hārvarda universitātes profesors Serhijs Plohijs saka: “Vēsture ir tautu pieredze. Jautājums, ko mēs ar šo pieredzi darām.” Jā, pieredze spēj mainīt indivīda un valsts dzīvi un pat pasaules lielo politiku, tomēr mēs to tik bieži aizmirstam un pat tīšuprāt ignorējam.
Tā kā Latvijā Saeimas vēlēšanas notiek ik pēc četriem gadiem, ikviens savā mūžā var sakrāt vismaz tik daudz pieredzes, lai nākamajās vēlēšanās nepieļautu iepriekšējās kļūdas. Tomēr daudziem ir vai nu tik caura atmiņa, ka pieredze izbirst, vai arī to izlieto netīriem nolūkiem.
Kā gan citādi var izskaidrot, ka tikko ievēlētajā Saeimā atkal ir iekļuvuši gan mūžīgie populisti, gan arī Kremļa politikas lobētāji. Oligarhu taustekļi tāpat kā sēņotne jeb micēlijs – no smalkiem pavedieniem veidotā sēnes augļķermeņa paslēptā daļa ceļo no vienas Saeimas uz nākamo.
Tas notiek, pateicoties lielajam “noderīgo idiotu” skaitam vēlētāju vidū un Kremļa naudai, kas baro attiecīgo partiju reklāmu kampaņas. Kritiski domāt nespējīgo un tāpēc ar visu mūžīgi neapmierināto balsis politikāņi uzlasa tikpat viegli kā magnēts pelnos nonākušās saliektas un sarūsējušas naglas.
Politiķus un valstsvīrus veido laikmets, neviens no šiem cilvēkiem nav pilnīgs un ideāls. Kaut gan mēs to it kā zinām, tomēr pieprasām, lai viņi atbilstu visaugstākajiem standartiem un nepieļautu nevienu kļūdu.
Lai arī kā gribētos, ka notiek brīnums un jaunā slota slauka tīri, to diezin vai tik drīz sagaidīsim. No jaunās Saeimas un valdības jāprasa rīcība, kas no aplamiem lēmumiem un negodīguma tik ļoti cietušajai Latvijas tautsaimniecībai beidzot ļautu atveseļoties.
Dzīvojot provincē, es redzu, kā gadiem ilgi zem birokrātijas, nodokļu un dažādu ierobežojumu sloga sitas mazie uzņēmēji. Var apbrīnot divas lietas – viņu sīkstumu, kuram tomēr ir savas robežas, un valsts nevēlēšanos saprast, ka mazie uzņēmēji ir tās sīkās saknītes, kas baro lielo koku – valsts ekonomiku. Ir pilnīgi aplam uzskatīt, ka tas ir tikai viņu privātais bizness un problēma. Diemžēl tā apgalvo ne viens vien lielais Rīgas priekšnieks un vietējo pašvaldību vadītājs.
Mazajiem uzņēmējiem tikt pie Eiropas naudas skaitās milzīga veiksme, jo šī nauda pa dažādiem ceļiem allaž aizplūst pie lielajiem. Ir bažas, ka bez dzīvības ūdens sīkās saknītes nokaltīs pavisam un līdz ar viņām panīks arī lielās. Igaunija to ir sapratusi jau sen, tāpēc Latvijas uzņēmēji ne tikai uz to pusi lūkojas, bet dažs labs uz turieni arī pārceļas.
