Vēsture jāmāca interesanti 0
Skolotājs, kurš atzīst skolēnu tiesības uz privāto dzīvi, tāpēc neuzdod mājasdarbus, varētu būt katra skolēna sapnis. Tomēr mājasdarbu neuzdošana nav vienīgais iemesls, kāpēc Rīgas 2. Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājam Jānim Arājam Latvijas Universitāte (LU) piešķīrusi Gada skolotāja titulu.
Šādu apbalvojumu LU piešķir, aptaujājot jaunos studentus par to, kura skolotāja devumu sagatavošanā studijām jaunieši īpaši gribētu izcelt. Neviens no pērnā gada Rīgas 2. Valsts ģimnāzijas absolventiem gan nav devies studēt vēsturi, taču J. Arāja vadītajās stundās gūtās prasmes noderēs arī citās studiju programmās.
J. Arājs māca vēsturi tikai vidusskolas klasēs, un stundas viņš lielākoties vada lekciju veidā, tikpat kā nemaz neizmantojot mācību grāmatas. Viņaprāt, mācību grāmatas kļuvušas pārāk primitīvas. Tajās informācija ir sadrumstalota, fakti – apgrābstīti, nevis pienācīgi izskaidroti.”
Bet vai tad nav tā, ka mūsdienu skolēnam vajag interaktīvas bildītes, lai viņu ieinteresētu? Vismaz tādas metodes bieži vien tiek popularizētas pedagogu saietos.
“Tās ir muļķības,” atbild J. Arājs. “Mūsdienu jaunieši tiek attēloti dumjāki, nekā viņi ir. Viņi ir gudri un paši to apzinās. Līdz ar to viņu prasības pret mācību stundas saturu ir pietiekami augstas. Atgremojot to, kas teikts mācību grāmatā, augstus mācību rezultātus nevar sasniegt. Un arī ieinteresēt nevar.”
Ģimnāzijā jāgatavojas studijām
“Es stundām gatavojos, izmantojot zinātnisku literatūru,” stāsta skolotājs. Savukārt skolēniem pašiem jāizlemj, kā viņi gatavosies kontroldarbiem. Vai stundās visu pierakstīs un mācīsies no pierak-stiem, lasīs vēstures grāmatas par kontroldarba tēmu vai arī meklēs informāciju internetā. J. Arājs neliek iekalt gadskaitļus, bet vēlas, lai skolēni izprot vēstures notikumus. “Ja cilvēks nesaprot procesus, no faktoloģiskām zināšanām nebūs nekādas jēgas,” pārliecināts pedagogs.
Mājasdarbus J. Arājs parasti neuzdod, jo uzskata, ka mācību darbam jānotiek klasē. Tomēr skolēniem jāmācās strādāt arī patstāvīgi, tāpēc J. Arājs uzdod rakstīt referātus.
Šādi skolotājs palīdz skolēniem sagatavoties mācīšanās stilam, kas viņus gaida augstskolā. “Uzskatu, ka ģimnāzijas vienīgais uzdevums ir sagatavot studijām. Tajā nevajadzētu mācīties cilvēkam, kura sapņu darbs ir ielu slaucīšana,” teic J. Arājs.
Lielākoties mācības notiek klasē. Lai arī gribētos biežāk aizvest skolēnus uz muzejiem vai vēsturiskām vietām, vienas mācību stundas laikā to nevar pagūt, tāpēc mācību ekskursijās skolēni dodas vien dažas reizes gadā. “Visiem skolēniem patīk braukt ekskursijās, taču varam arī izstaigāt tuvējo Vecrīgu – paskatīties uz viduslaiku Rīgu, pastaigāt gar Rīdzenes bijušo gultni, paskatīties uz pilsētas mūra atliekām. Citreiz dodamies uz Tīreļpurvu – ieejam arī pašā purvā, ne tikai izstaigājam tūristu vietas –, aizbraucam uz Otrā pasaules kara cīņu vietām Kurzemes katlā.”
Kurš vēstures posms skolēniem šķiet visinteresantākais? “Klasiski ir tā, ka visvairāk piesaista 20. gadsimts, jo par tā notikumiem tomēr visvairāk dzirdēts, kaut vai kara filmas redzētas,” atbild skolotājs. “Taču skolēnus ļoti ātri var ieinteresēt arī par citiem vēstures periodiem, jo vēsture ir interesanta pēc savas būtības.”
Vai tad skolēni nesaka: kam man vēstures zināšanas, ja būšu inženieris vai uzņēmējs? “Saku skolēniem, ka vēsture jāmācās, lai viņi būtu inteliģenti un erudīti cilvēki. Mūsdienās ir ārkārtīgi plašas iespējas ceļot. Ja cilvēks jau zina par pasaules arhitektūras un mākslas pieminekļiem, viņš šos ceļojumus var baudīt pavisam citā līmenī. Taču vēsture jāmāca interesanti, tad arī skolēniem neradīsies muļķīgi jautājumi, kāpēc tā jāmācās,” teic skolotājs. Vēstures mācīšana ir arī viena no patriotiskas audzināšanas sastāvdaļām. Un tas mūsdienās, kad daudzi jaunieši brauc prom, ir ļoti svarīgi. Patriotam tomēr būs grūtāk pamest dzimto zemi.
Skolā rod gandarījumu
J. Arājs uzskata – lai skolēns sevišķi labi izprastu vēsturi, jāpiemīt vēsturiskai domāšanai. Un tāda piemīt retajam – parasti ne vairāk kā vienam vai diviem skolēniem no simta. Tādos gadījumos skolotājs iesaka padomāt par iespēju studēt vēsturi. Ko nozīmē vēsturiska domāšana? “To nevar tik vienkārši izskaidrot,” viņš atbild. “Vēsture jāsaprot un jāsajūt. To nedod faktu, cēloņu un seku iekalšana galvā. Ir jāsaprot, kādas ir likumsakarības, lai varētu intuitīvi izjust, kāpēc notiek procesi.”
Samērā daudz 2. ģimnāzijas absolventu izvēlas kārtot centralizēto eksāmenu vēsturē. “Pērn – vairāk nekā 20 skolēnu, kaut, iestājoties augstskolā, sertifikāts par šā eksāmena nokārtošanu nav vajadzīgs nekur, pat ne LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Šā eksāmena kārtošana ir tikai iespēja sev un citiem pierādīt savas zināšanas, un to nokārtot nav nemaz tik vienkārši,” stāsta skolotājs.
Kaut arī J. Arājs skolēnus īpaši negatavo eksāmeniem un mācību olimpiādēm – ” stundās strādāju tā, lai viņi tam būtu gatavi” –, ģimnāzijas absolventi vēstures eksāmenu pērn nokārtojuši tik augstā līmenī, ka Draudzīgā aicinājuma fonda veidotajā skolu reitingā valsts ģimnāziju grupā bijuši trešie labākie vēstures eksāmena kārtotāji valstī.
J. Arājs uzņēmies arī 11. klases audzināšanu. Ar skolēniem kopā brauc ekskursijās, laivo, aicina pie sevis ciemos. “Galvenais ir veidot klasē tādu mikro-klimatu, lai patīkami kopā mācīties,” viņš teic.
J. Arājs skolā strādā tikai trešo gadu. Iepriekš bijis pasniedzējs Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, izglītojot topošos virsniekus kara vēstures jomā. Kad tur samazināta slodze, pamanīja sludinājumu, ka ģimnāzija meklē vēstures skolotāju. Darbā skolā J. Arājam patīk tas, ka var strādāt ar cilvēkiem, nodarboties ar vēsturi un rast gandarījumu, ja skolēniem izdodas gūt panākumu. Kad vaicāju, kas skolā nepatīk, skolotājs atbild, ka viss patīk. Pat par atalgojumu nežēlojas, jo strādājot ne naudas, bet gandarījuma dēļ.
