Anda Līce: Ir jāapzinās, ka čekas darbība diemžēl vēl nav vēsture 3
Ginta Grūbes dokumentālā filma “Lustrum” parāda, cik sazarota bija padomju daudzpakāpju represīvā sistēma, un cik grūti ir tās nodarījumus gan cēloņu, gan seku dēļ izvērtēt un salikt pa plauktiņiem. Ar vienu filmu vai grāmatu tas nav paveicams.
Katram šai problēmai veltītajam darbam būs vajadzīgs savs priekšvārds vai pēcvārds Filmā aplūkojamie jautājumi pārsniedz vienas paaudzes mūžu. Joprojām daudz kas nav skaidrs pat tiem, kuri nāk no tā laika.
Padomju laika vēsture jaunajām paaudzēm šķiet nenozīmīga pietura, kurai viņu ātrvilciens drīkst traukties garām bez apstāšanās. Tas ir kļūdains priekšstats, jo vēsture vienmēr ir zināmā mērā “terra incognita”, noslēpumu pilna un spēj modināt interesi. Veselā sabiedrībā tā vajadzētu notikt. Turklāt teiciens, ka vēsture atkārtojas, nav tikai metafora.
Tiem, kas vēsturi skaidro, tā ir jātulko attiecīgā laika valodā, lai to var saprast gan veci, gan jauni, bet jo īpaši tie, kuri, vai nu to grib vai ne, kaut kad nākotnē ar pagātni tiks konfrontēti.
Dokumentāls izklāsts der pieredzējušiem prātiem. Nenobriedušajiem un no faktiem nogurušajiem vajag bliezt pa emocijām.
To šodien spēj mākslas filmas, jo emocijas uzrunā visas cilvēka maņas, ievelk notiekošajā, spēj modināt empātiju pat mūsdienu informatīvā lauka un izklaižu nogurdinātajos.
Čekas dienestā un palīgdienestos iesaistīto bija tik daudz, ka ir neiespējami izskaitļot, kuri no viņiem to darīja aprēķina, aicinājuma, baiļu vai vienkārši intereses dēļ. Tagad, kad gaismā ir nācis pietiekami daudz faktu, gribas sagaidīt spēcīgas mākslas filmas un teātra izrādes, kuras sadarbību ar režīma represīvajām iestādēm aplūko ģimenes un dzimtas griezumā, nevis kā epizodi, bet gadu desmitu garumā.
Ir jārāda šo cilvēku psiholoģiskā elle, kādā viņi nonāca savas vieglprātības, muļķības vai spaidu dēļ. Sistēmas velnišķā daba nebeidz savu postošo darbu arī pēc tam, kad pati sistēma ir sabrukusi.
To, ka, atdzimstot totalitāram režīmam, bailes spēj atjaunoties, vairoties un pieņemt jaunas formas, var apliecināt tie Krievijas pilsoņi, kas šodien ir spiesti pamest savu dzimteni. Daudzi no viņiem pašlaik uz dzīvi apmetušies Baltijas valstīs, arī Latvijā, kamēr neskaitāmi viņu šeit dzīvojošie tautieši joprojām ir Kremļa propagandas varā un daudzi arī tās kalpībā.
Cilvēkiem, kas uz savas ādas Krievijā ir izbaudījuši apmelojumus, tiesāšanos ar valsti un piedzīvojuši fiziskus draudus, ir jādod iespēja kliedēt propagandas melus, kas pa dažādiem kanāliem tiek ieplūdināti Latvijā. Ir jāapzinās, ka čekas darbība diemžēl vēl nav vēsture.
