Juris Lorencs: Vēsture ir ierocis 1
Abas Polijas parlamenta palātas – Seims un Senāts – pieņēmušas izmaiņas likumā par Nacionālās atmiņas institūtu. Tas paredz līdz pat trīs gadus ilgu cietumsodu tiem, kuri Polijas teritorijā ierīkotās vācu nacistu nāves nometnes nodēvēs par “poļu nāves nometnēm”. Kriminālatbildība paredzēta arī par poļu tautības iedzīvotāju genocīda noliegšanu tagadējās Ukrainas teritorijā 1943. gadā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Volīnijas slaktiņš”. Šajos noziegumos poļi apsūdz ukraiņu nacionālistus jeb tā sauktos “banderoviešus”.
Kāpēc poļu tautas vairākums šo likumu atbalsta? Uz brīdi mēģināsim iztēloties, kā justos mēs, ja ārvalstu politiķi un mediji Salaspils koncentrācijas nometni dēvētu par “latviešu” jeb “Latvijas” nometni. Savukārt Rietumos ar vieglu roku visai bieži ticis lietots apzīmējums “poļu nāves nometnes” (vai “Polijas nāves nometnes”, starpība maza), neapzinoties, cik sāpīgi to uztver paši poļi. Pat ASV prezidents Baraks Obama 2012. gadā kādā publiskā uzrunā pieminēja “poļu nāves nometnes”. Tiesa, vēlāk gan sekoja oficiālā Baltā nama atvainošanās, tomēr mieles palika.
Likums jau izraisījis visai pretrunīgu reakciju Ukrainā un Vācijā. Ukrainas parlamenta deputāti aicināja apturēt pieņemšanu, prezidents Pjotrs Porošenko likumu nodēvējis par “nepieņemamu un neobjektīvu”. Vācijas politiķi pagaidām klusē (kas ir saprotami, jo tēma ir pārāk eksplozīva), toties šīs valsts medijos likums par “poļu nāves nometnēm” tiek apspriests visai aktīvi. 2. februārī žurnāla “Der Spiegel” interneta versijā parādījās publikācija: “Izraēlas vēsturnieks: Polijai ir sena antisemītisma tradīcija.” Seko saruna ar Rubenu Vaksu, pētnieku no Telavivas, kurā viss velk uz vienu noti – jā, nacisti ir atbildīgi par Polijas ebreju iznīcināšanu, tomēr arī paši poļi, tā sakot, nav īsti bez vainas… Rokas berzē Krievija – tai šī diskusija ir izdevīga. Krievijas medijos parādās atgādinājumi gan par Polijas–Rietumukrainas Tautas republikas karu, kas risinājās 1918. un 1919. gadā Galīcijas teritorijā (abās pusēs kopā toreiz krita ap 30 000 vīru), gan par poļu ierīkotajām karagūstekņu nometnēm, kurās no slimībām mira daudzi 1920. gada Polijas–Padomju Krievijas karā saņemtie sarkanarmieši. Krievijas intereses var saprast – iedzīt ķīli Polijas attiecībās ar Vāciju un Ukrainu. Bet kur meklējami cēloņi no Eiropas, Izraēlas un ASV skanošajiem iebildumiem? Tiem, kas apgalvo – strīdīgais likums “ierobežojot vārda brīvību”, “absolutizējot vienu patiesību” un “neatstājot vietas diskusijai”.
Šķiet, visprecīzāk notiekošo formulējis vācu laikraksts “Die Zeit”: “Polija: pagrieziens pa labi. Kultūras cīņa turpinās”. Jezga ap “poļu nāves nometnēm” patiesībā atklāj fundamentālu kultūras atšķirību starp “veco Eiropu” un “jauno”, pie kuras pieder Polija un Baltijas valstis. Polijā pieņemtais likums nu nekādi neiekļaujas postmodernā laikmeta paradigmā, ka pilnīgi visu var (un vajag!) pārbaudīt, vērtēt un apšaubīt. Acīmredzot Rietumu sabiedrībai grūti uztvert faktu, ka Eiropā var būt vietas, kur vismaz dažus vēsturiskus notikumus un parādības vērtē nevis relatīvi, bet gan absolūti. Ka eksistē absolūtas, nevis relatīvas patiesības. Ka poļiem ir pilnīgi nepieņemama diskusija par tās teritorijā ierīkoto nacistu nāves nometņu piederību, bet baltiešus var aizvainot jau pati padomju vai vācu okupāciju fakta apspriešana – vai tās bija vai varbūt tomēr nebija īstas okupācijas?
Jāapzinās, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad vēsture kļūst par ieroci. Ka bīstama ir ne tikai atklāta vēstures viltošana vai izkropļošana, bet arī atteikšanās no absolūtām vēsturiskām patiesībām – nu kaut uz mirkli. Ne jau velti tautas gudrība saka – atdosi velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku.
