Vēsture divas reizes tā neuzsmaidīs. “LA” lasītāji vērtē starptautisko spriedzi 6
Sarunās ar iedzīvotājiem jūtams satraukums, kas būs, ja arī Latviju Putins iekāros tāpat kā Ukrainu? Kā rīkoties, jautāju vairākiem “LA” lasītājiem.
Zanda Krēsliņa Valmierā: “Ukrainas notikumi, bet vēl jo vairāk igauņu drošībnieka nolaupīšana, ļoti uztrauc. Tas jau sāk atgādināt Masļenku traģēdiju 1940. gadā. Ja tiešām notiek ļaunākais, bērniem, īpaši puišiem, ar pirmo lidmašīnu jāmūk projām. Mans tēvs pieredzēja padomju laika zvērības, izsūtījumu Sibīrijā un saka – ja krievi nāks, dodies pie bērniem uz Angliju un atpakaļ nebrauc. Bet šaubos, vai tas būtu tā vērts – bez valodas prasmes un iztikas līdzekļiem?”
Austra Lija Rīgā: “Esmu dubultpilsone, un šis jautājums man nav tik aktuāls kā Latvijas iedzīvotājiem. Biju starp tiem, kuri 1944. gadā bēga no tās pašas varas, kuras dēļ arī tagad nāktos atstāt mājas, zemi, tuviniekus. Man toreiz bija tikai trīs gadi, bet bērna atmiņā palikušas no pieaugušajiem mantotās nemitīgās sirdssāpes un ilgas pēc Latvijas, pēc mājām. Grūti pat iedomāties, ka pēc 70 gadiem tas varētu atkārtoties. Šodien tas ir vēl grūtāk, jo cieši saistīts ar jautājumu – būt vai nebūt Latvijai. 1944. gada bēgļiem laimējās sagaidīt Latvijas augšāmcelšanos, bet mūsdienu bēgļi – izceļotāji diez vai to pieredzēs. Mazām tautām vēsture divas reizes tā neuzsmaidīs. Varētu būt, ka šīs Saeimas vēlēšanas tāpēc jāņem ļoti nopietni.”
Pēteris Kalniņš Madonas novadā: “Manam draugam, kurš studentu apmaiņas programmā divus gadus strādāja Jaunzēlandē, mamma ikreiz atgādina – tev ir kur braukt, ja gadījumā jāatstāj Latvija. Toreiz drauga darba devējs gribēja pat pierunāt, lai viņš paliek uz dzīvi Jaunzēlandē, pieņēma viņu kā dēlu savā ģimenē. Es tomēr ceru, ka viss nokārtosies civilizēti un mums nekur nebūs jābēg. Drīzāk būtu jārunā, kā mēs varētu aizsargāt savu valsti, nevis bēgt, atstājot to nelaimē.”
Ārija Beņķe Babītes novadā: “Esmu izdzīvojusi Sibīrijas izsūtījumā un es Latviju neatstāšu, arī mani bērni ne. Skaidrs ir tas, ka mēs vieni paši neko šajā globālajā pasaulē nevaram izšķirt. Viss izšķirsies Ukrainā. Ja nospiedīs Ukrainu uz ceļiem, tad nākamie būsim mēs. Ko mēs varam darīt? Prasīt jau šodien apturēt uzturēšanās atļauju tirgošanu Krievijas iedzīvotājiem. Nupat lasīju, ka tādā veidā Latvijā iebraukušo skaits sasniedzis div- vai pat trīskārtīgu Valmieras iedzīvotāju skaitu. Vairāk jau neko arī nevajag.”
