Diāna Jance: „Vēsturei nav jāatkārtojas” 9
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nākot klajā šai slejai, ir jau 29. marts, un pagājušas vairākas diennaktis kopš 25. marta, Latvijas kalendārā iezīmētās sēru dienas.
Nedomāju, ka pagājušajā nedēļā Latvijā notika kas vēl vairāk pieminēšanas vērts. 1949. gada 25. martā no mūsu tautas ikdienas dzīves pazuda 42 149 cilvēki, turklāt jau pirms tam, 1941. gada 14. jūnijā, tika deportēti 15 400 Latvijas iedzīvotāju. Šos datumus, šos skaitļus, šos cilvēkus nekad nevar pieminēt par daudz. Turklāt okupācijas laikā tos nebija iespējams izrunāt pat čukstus, atklāti runāt par upuriem Latvija uzdrīkstējās vien 1989. gada 25. martā, pirmajā lielākajā Latvijas Tautes frontes rīkotajā demonstrācijā.
Kā bija toreiz, pirms 74 gadiem, kā viņi jutās, jau četras diennaktis pavadījuši vilcienā; vēl jau viņi nezināja, cik tāls, ilgs un smags būs priekšā stāvošais ceļš. Toreiz kopumā tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, tie bija vairāk nekā 66 vilcienu sastāvi, turklāt gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. 28,6%, gandrīz trešdaļa izsūtīto, bija bērni līdz 16 gadu vecumam.
Šogad deportāciju gadadienā izdevniecībā “Jāņa sēta” radīta īpaša karte – “deportetie.kartes.lv” – tur Latvijas teritorija nosēta ar daudziem aplīšiem. Izsūtīto ir bijis tik daudz, rindojas māja pie mājas, dzīvoklis pie dzīvokļa… Varam saskatīt aplīti, kas iezīmē māju Jūrmalā, Konkordijas ielā 73, kur no paša celtajām mājām tika aizvests rakstnieks Līgotņu Jēkabs, jau pēc gada viņš gāja bojā Usoļlagā jeb Usoļjes labošanas darbu nometnē.
Dzejnieku Leonīdu Breikšu apcietināja jau agrāk, 1941. gada 17. aprīlī, un pēc gada 34 gadu vecumā viņš mira Saratovā. Savukārt vēlākais rakstnieks un tulkotājs Valentīns Jākobsons no Mežaparka aresta naktī vēl bija tikai 18 gadus vecs un nepaguva nokārtot visus Franču liceja gala pārbaudījumus, viņam nācās izciest “sodu” Noriļskas īpaši stingrā režīma labošanas darbu nometnē. Nezināmos ceļos tika aizvesti daudzi zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki, skolotāji, studenti un skolēni…
No Igaunijas aizveda vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju, no Lietuvas – teju 32 000, no Latvijas – 42 000. Kas lai zina padomju čekistu funkcionāru aprēķinus – varbūt toreiz uzskatīja, ka Latvija ir stiprākā, visvairāk laužamā? Turklāt jāuzsver, ka Latvija, nevis tikai latvieši, jo deportācijām nebija tautības, aizveda gan Latvijas poļus, gan baltkrievus, gan ebrejus, gan vāciešus, gan…
Pagājušajā nedēļā pamanīju kādu dīvainu skaitļu sakritību, protams, tādu iespēju allaž ir daudz – Vispārējiem XXVII latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem reģistrējušies teju 40 000 dziedātāju un dejotāju. 1949. gada izvešanā mēģināja salauzt 42 000 Latvijas pilsoņu likteni. Starp citu – komponists un svētku virsdiriģents Emilis Melngailis atteicās piedalīties otrajos okupācijas laika Dziesmu svētkos, jo 1949. gada deportācijās izveda arī viņa meitu Lindu.
Vai pasaule mainās? Liekas, ka ne. Kopš pagājušā gada kara sākuma deportācijas notiek Ukrainā, gūstā uz Krieviju aizved arī bāreņus no bērnunamiem, iebrucēji nošauj žurnālistus un rakstniekus, kuri palikuši okupētajās teritorijās.
Pasaule nemainās nemaz – Ukrainas karā pamanām krievu zaldātus ar zagtām veļas mašīnām, datoriem un pat matu sprādzītēm. Līdzīgi nesen sociālo tīklu tirgus sadaļā redzēju sludinājumu – tur bija fotogrāfija no skaista senlaicīga trīsdaļīga spoguļa, iespējams, tā rāmis pat bija no sarkankoka.
Zem attēla rēgojās paskaidrojums – 20. gadsimta trīsdesmito gadu spogulis no Vācijas. Teksts bija krievu valodā. Vai vērts noslēgt derības? Varu derēt, ka spogulis bija kara trofeja, droši vien agrāk greznojis kādu Berlīnes, Drēzdenes vai Leipcigas namu – kur nu vien stiepās kara novilktā līnija, līdz kurai tika sarkanās armijas karaspēks.
Šogad daudzi pamanīja, ka 25. martu pieminējām citādi – tiešāk, sāpīgāk, asāk –, brīžiem liekas, ka Ukrainas karš pavēris kādas taisnīguma slūžas. Ukrainas uzvarai būs pa spēkam pārtraukt necilvēku rīkotos elles lokus, vēsturei nav jāatkārtojas.
