Vēstule, ko jūsu pusaudzis nespēj jums uzrakstīt 3
Mamma/tēti,
man gribētos tev uzrakstīt vēstuli
par to cīņu, ko mēs ar tevi veicam. Man tā ir vajadzīga. Man šī cīņa ir vajadzīga! Es nevaru tev to pateikt, jo man nav piemērotu vārdu un vienalga tas būs bezjēdzīgi. Taču man ir vajadzīga šī cīņa. Ļoti. Man vajag šobrīd tevi neieredzēt, lai tu to pārdzīvotu. Vajag, lai tu pārdzīvotu, ka es tevi neieredzu un ka tu neieredzi mani. Man vajadzīga šī cīņa, kaut gan es arī to neieredzu. Nav pat svarīgi, par ko mēs strīdamies: mājasdarbiem, drēbju mazgāšanu, manu netīro istabu, pastaigu, sēdēšanu mājās, izbraukumu, neizbraukšanu, puisi, draudzeni, sliktiem draugiem. Nav svarīgi. Man vajag ar tevi strīdēties par to, lai tu strīdētos man pretī.
Man pilnīgi nepieciešams, lai tu turētu vienu virves pusi. Turētu to stipri jo stipri, kamēr es svaidos otrā pusē – kamēr es meklēju atbalstu rokām un kājām šajā jaunajā pasaulē, kurā esmu nokļuvis. Agrāk es zināju, kas esmu un kas esi tu, kas esam mēs. Taču tagad es to nezinu. Tagad es meklēju savas robežas, un reizēm tās atrodas tikai tad, kad es tevi raustu. Kad es novedu visu, ko agrāk pazinu, līdz vājprātam, līdz galējai robežai. Tad es patiesi jūtu, ka es eksistēju un kaut uz minūti spēju elpot. Es zinu, ka tu ilgojies pēc tā mīlīgā bērniņa, kurš es kādreiz biju. Es zinu to, jo arī es pēc viņa ilgojos un šīs skumjas man sagādā vēl vairāk sāpju.
