Par ko slavēt Ļeņinu? Lasītāja pārdomas par komponista Imanta Kalniņa pausto sajūsmu par Ļeņinu 26
Uldis Vītiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gribēju izteikt savas pārdomas par 10. marta “Latvijas Avīzes” pielikuma “Kultūrzīmes” interviju ar komponistu Imantu Kalniņu, konkrētāk, par viņa pausto sajūsmu par Ļeņinu*.
Varbūt Imantam Kalniņam, savulaik kā deputātam sēžot Saeimā un tulkojot Korānu, neatlika laika palasīt Latvijas vēsturi un Ļeņina īsto biogrāfiju.
Ļeņins un viņa mācība solīja vienu, bet darīja citu – meloja. Solīja brīvību visām tautām, tam noticēja arī latviešu strēlnieki.
Bet patiesībā viņš izmantoja šo strēlnieku uzticību un apspieda visas Krievijas impērijas tautas un saglabāja impēriju, “neļaujot to saplosīt gabalos”, pēc Kalniņa teiktā. Izņemot Latviju, Lietuvu un Igauniju, kuras, par spīti Ļeņinam, patiešām ieguva brīvību.
Ļeņina valdība bija spiesta noslēgt miera līgumu ar Latviju, jo Latvijas brīvības cīnītāji ar igauņu, poļu u. c. palīdzību sakāva sarkano armiju un atbrīvoja Latvijas teritoriju.
Nevienam nav liegts rakstīt oratorijas par jebko, bet to nesapratīs tās daudzo miljonu nevainīgās dvēseles, kuru miesas tika nobendētas ar Ļeņina akceptu.
Ja kādam dvēseles fenomenu – brīvību – ierobežo Latvijā, tas tak var vēl atrast vietu Krievijas impērijā, kamēr tā vēl nav “saplosīta gabalos”, un tur pagaidām vēl esot daļēji saglabājušās padomju laika brīvības.
* Redakcijas piebilde. Runa ir par I. Kalniņa atbildi uz jautājumu par Ļeņina pieminēšanu dziesmā “Apliecinājums (Ļeņinam)”, ko koris dziedāja arī 1973. gada Dziesmu svētku simtgades koncertā.
I. Kalniņš intervijā atbildēja: “Ļeņina valdība bija tā, kas noslēdza ar Latviju miera līgumu. Tā atzina neatkarīgās Latvijas valsti. Iespējams, man ir jālepojas, ka vismaz viens komponists ir veltījis šim cilvēkam kādu atzinīgu vārdu, ieliekot to dziesmas noslēgumā.
Jāsaprot, ka es to darīju pēc būtības. Ļeņins ir izcila politiska figūra sava laika vēsturē. Lielā laika dimensijā viņš ir cilvēks, kurš ir noturējis kopā Krieviju, neļaujot to saplosīt gabalos. Ja es to neatzītu, es būtu liekulis. Man svarīgākais ir nemelot sev.
Tajā brīdī, kad sāku melot pats sev, sāku melot arī pārējiem cilvēkiem. Tas, ko par maniem uzskatiem saka šodienas politiskā konjunktūra, man absolūti nav svarīgi.”
