Margita Krišjāne: Kopā jāstiprina Latvija 1
14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Represēto ļaužu tikšanās reizēs viņi arvien velta pateicības vārdus mātēm un tēviem, kas viņus izskoloja. Latvieši grūtos gados svešumā izdzīvoja, pateicoties savai labajai izglītībai un prasmēm. Izdzīvoja, izskolojās un atgriezās Latvijā, atvezdami paaudžu sapni par brīvu Latviju, kurā valsts valoda ir latviešu valoda.
Tādu piemēru šo ļaužu sīkstumam un zināšanu kārei ir daudz arī represēto apvienības “Trimdinieks” biedru vidū. Sibīrijā Tomskas lauksaimniecības tehnikumā Māra Dzene izmācījās par zemes ierīkotāju, Uldis Zariņš izskolojās meliorācijas nodaļā, Skaidrīte Kaļicka apguva grāmatvedes ekonomistes prasmes. Margita Ārense pabeidza Tomskas universitātes Bioloģijas fakultāti un kļuva agroķīmiķe.
Dace Jurciņa atceras: “Lai mācītos, vajadzēja naudu un tātad jāiet tur, kur var saņemt stipendiju un arī ātri apgūt kādu amatu. Nolēmu iet uz medskolu.” Skolai vajadzēja gan naudu, gan krievu valodas prasmi. Lai cik grūti reizēm gāja, bērni apguva krievu valodu. Sākumā, kā atceras Arvīds Kaupe, “krievu valodā atzīmes 1 un 2, citos priekšmetos 4 un 5” (atzīmes pēc 5 ballu sistēmas).
Jaunieši tagad vēlas līdzdarboties politiski represēto atbalstīšanā un atmiņu apkopošanā. Tādi ir gan Kaspars Mūrmanis, gan Dina Lejniece, gan Dina Kaupe un daudzi citi. Jaunatne mūs vēro un saprot. Bieži viņus pārsteidz dažkārt sastopamā represēto ļaužu šķelšanās un pretnostatīšana, kas ir labvēlīga augsne provokācijām. Šajā agresīvajā laikā un informatīvajā telpā tas ir bīstami. Represēto organizāciju vadītājiem jāatceras, ka jaunatne ar bažām un satraukumu uztver šo šķelšanos.
Manuprāt, to apliecina pētnieku M. Kaprāna, O. Procevskas, L. Uzules un A. Saulīša apkopotie pētījumi grāmatā “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā”. Jaunieši studē vēsturi un izzina represēto ļaužu pieredzi. Tā vietā, lai pretnostatītos, mums visiem kopā jāstiprina Latvija.
