Dace Baltruma: Ja paši nepīsimies jēdzienos “stukačs”, “ziņotājs”, “trauksmes cēlējs” … 1
Mums tagad ir Trauksmes celšanas likums. Beidzot uz papīra koncentrēti ir uzlikts tas, kam normālā sabiedrībā jau sen būtu jābūt saprotamam arī bez likuma, ja vien ir nojausma, kas ir morāle un ētika. Bet likums ir vajadzīgs, lai elementāras lietas varētu sakārtot saskarsmei ar tiem, kuru acīs labais, sliktais, morāle un ētika ir stiepjami jēdzieni.
Jomu, kurās jau sen būtu jāceļ trauksme, mums netrūkst. Tomēr likumā ir lietas, kas mani mulsina. Piemēram, tas, ka visās iestādēs un uzņēmumos, kuros ir vismaz 50 darbinieku, jāizveido iekšējā trauksmes celšanas sistēma. Šis nosacījums jāizpilda sešu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās dienas.
No tā izriet, ka katrā mērena apjoma institūcijā būs jābūt kādam, kas ar “sistēmu” nodarbojas. Vai tas būs apmēram tāpat, kā uzņēmumos formāli ir atbildīgie par darba drošību, bet kas faktiski neatbild ne par ko, tikai reizi gadā apskraida visus strādājošos un ievāc parakstus žurnālā?
Jo bez tā taču nevar, jo likums tā paģēr!
Ja pareizi saprotu likumu, trauksmes cēlējs drīkst izpaust visu, izņemot valsts noslēpumu. Pie mums ir tik daudz dažādu noslēpumu, ierobežotas pieejamības, klasificētas un konfidenciālas informācijas, ka par to, kas īsti ir valsts noslēpums, skaidrības nav.
Kādam Rīgas domē, piemēram, konfidenciāls ir viss tuvākajā un tālākajā apkārtnē, lai gan no elementārās loģikas viedokļa attiecībā uz nodokļu maksātāju naudu atklātam būtu jābūt katra centa izlietojumam. Savukārt bijušais KNAB darbinieks Juris Jurašs atklāja, ka viņam piedāvāts kukulis. Tas izrādījās valsts noslēpums. Un nu viņam ir ziepes.
Manuprāt, formāla likuma pasludināšana vien neko nemaina un neko negarantē. Ja vien cilvēki paši nedzīvos saskaņā ar sirdsapziņu, ja neies garām cūcībām, priecājoties, ka viņus tas neskar. Un ja paši nepīsimies jēdzienos “stukačs”, “ziņotājs”, “trauksmes cēlējs” vai vienkārši “godīgs cilvēks”.