Ar taisnu muguru savā zemē! Integrācija nevar būt vienpusējs process. 0
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā laikā viens no vārdiem, kas tiek lietots vietā, bet nereti arī nevietā, ir “integrācija”. Mums (latviešiem) pārmet, ka trīsdesmit gadu laikā mēs neesot pratuši savā vidē integrēt cittautiešus. Un viņi, nabadziņi, joprojām izrādās kā gaisā pakārti bez konkrētas piesaistes kādai noteiktai sabiedrības daļai.
Integrācija nevar būt vienpusējs process. Tajā nepieciešamas divas puses. Viena, kas vēlas integrēties, otra, kas ir gatava atvērt savu dzīves telpu cittautiešiem. Nezinu gan, vai loģiski domājošam cilvēkam varētu būt kaut mazākās šaubas par Latvijas sabiedrības atvērtību. Tā nevienu brīdi nav bijusi aizvērta.
Visus trīsdesmit gadus krievs Latvijā jebkurā vietā un jomā ir varējis sazināties savā dzimtajā valodā bez mazākajiem šķēršļiem. Latviešiem gan reizēm ir grūtības sadzīviski atrisināt visas savas problēmas tikai ar latviešu valodu vien. Zināmā mērā šis fakts ir pārāk lielas latviešu atvērtības sekas.
Un vēl integrācijai kā nepieciešams priekšnosacījums ir abu pušu savstarpējā cieņa un sapratne. “Neintegrētā” iedzīvotāju daļa par katru cenu vēlas uztiept mums savu viedokli gan par Latvijas vēsturi, gan par svinamiem svētkiem, gan vēl daudz ko citu. Bez cieņas pret mums.
Vai mēs to gribam vai negribam, bet kā vēsturisks mantojums daļai latviešu vārdam “krievs” kā tautības apzīmējumam ir citāda skaņa nekā visiem pārējiem pasaulē eksistējošajiem tautību apzīmējumiem. 1940. gadā Latvijā “ienāca krievi”. Okupācijas gadi bija “krievu laiki”. Sibīrijā nonākušos “izveda krievi”. Tai mūsu tautas daļai, kas ir pārdzīvojusi okupāciju, tā tas būs vienmēr.
Bet tiem, kas joprojām ir “padomju cilvēki”, 9. maijs ir svētki un piemineklis Pārdaugavā viņu svētvieta. Latviešiem tas ir atgādinājums par savas valsts zaudēšanu un piecdesmit pakļautības gadiem.
Diemžēl pie pieminekļa pulcējas arī jauni cilvēki, kam par Otro pasaules karu un par to, kas tajā patiesībā bija uzvarētāji un kas zaudētāji, ir visai maza nojēga. Viņiem galvenais ir protests pret valsti, kurā viņi dzīvo, saņem visus labumus, ko valsts spēj dot, bet kuru viņi nesaprot. Un negrib saprast. Jo viņiem ir izskalotas smadzenes.
Bet mēs savukārt pārdzīvojam, ka neprotam viņiem izskaidrot acīm redzamas patiesības. Kopumā tas ir traģiski. Bet patiesībā vajadzētu tikai mazliet mēģināt saprast un nedarīt to, kas kādam ir ļoti sāpīgs. Un mums beidzot būtu jāsāk cienīt pašiem sevi. Dzīvot ar taisnu muguru savā zemē ne tikai vārdos, bet arī darbos.
