Andrejs Ermuiža: Liela daļa 1941. un 1949. gada deportāciju upuru bija šīs nepelnīti aizmirstās, pozitīvu piemēru rosinošās organizācijas biedri 31
Andrejs Ermuiža, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šomēnes jāatceras arī nepelnīti aizmirstā, daudz pozitīvu piemēru rosinošā Latvijas aizsargu organizācija, kas tika nodibināta pirms 102 gadiem.
Arī liela daļa 1941. un 1949. gada deportāciju upuru bija aizsargi un viņu ģimeņu locekļi.
Tas brīvības gars un pašapziņa, ko viņi bija guvuši aizsargu organizācijā, palīdzēja viņiem nesalauztiem pārdzīvot izsūtījuma šausmas un motivēja atgriezties dzimtenē.
1919. gada 20. martā pēc Miķeļa Valtera ierosmes izsludināja dokumentu “Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos”.
Tas paredzēja organizēt aizsargus kā sava veida lauku palīgpoliciju un noteica, ka nodaļu veidošanu veic pagasta amatpersonas, iesaistot tajās armijā nemobilizētās vīriešu kārtas personas.
Sākumā dalība tajā bija obligāta, bet vēlāk brīvprātīga.
Tieši brīvprātīgums un formas nēsāšana ar vēlmi panākt sabiedrības atzinību rosināja to patriotismu, kas pēc okupācijas motivēja pretoties okupantiem un ko joprojām varam apskaust.
Kā atzīmē vēstures profesors Ilgvars Butulis grāmatā “Sveiki, aizsargi!”, “starpkaru posmā aizsargi bija vislielākā masu organizācija Latvijā, bez kuras darbības analīzes nevar gūt pietiekamu priekšstatu par valsts dzīves sabiedriski politiskajiem, militāri politiskajiem un ideoloģiskiem aspektiem”.
Šī organizācija aptvēra līdz 70 000 dalībnieku, ieskaitot aizsardzes un jaunsargus.
Tās mērķi sākumā bija iedzīvotāju aizsardzība pret bandītu un naidojošas ideoloģijas uzbrukumiem, bet vēlāk arī tautas izglītošana, sports un mākslinieciskā pašdarbība.
Tolaik valsts vadmotīva pamatā bija starppartiju konfliktu un izplatītās šķiru cīņas ideoloģijas aizstāšana ar pozitīvām sabiedriskām aktivitātēm.
Aizsargu organizāciju var uzskatīt par pirmskara Latvijas valstiskuma ideoloģisko mugurkaulu, tādēļ to tik centīgi iznīcināja okupanti. 1940.–1941. gadā okupanti nogalināja vai represēja ap 80% aizsargu nodaļu vadītāju un aizsargu.
Kara laikā daudzi no viņiem iekļāvās gan leģionāros, gan palīgu policijā, bet pēckara gados arī partizānos jeb pretošanās kustībā, lai cīnītos pret okupantiem un atriebtos par savu tuvinieku represijām.
Ļoti ceru, ka aizsargu piemiņa, kas pašlaik ir sava veida politkorektuma upuris, nāks atklātībā un no tiem daudz ko varēsim mācīties.
