Vēstnieks: Īrijā par eiro spriež pozitīvi 0
Vakar īri visā pasaulē svinēja nacionālos svētkus – Svētā Patrika dienu. Lai uzzinātu, kā Īrijā attiecas pret mūsdienu aktualitātēm, piemēram, eiro, kā vērtē īru diasporas nozīmi, ko saka par latviešiem Īrijā un par pašreizējo Īrijas prezidentūru ES padomē, “LA” uz redakciju ielūdza Īrijas vēstnieku Latvijā Aidanu Kirvanu. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.
V. Krustiņš: – Latvijā mums ir diezgan daudz strīdu par eiro ieviešanu. Spriež gan šā, gan tā. Kā Īrijā pieņēma eiro, turklāt ņemot vērā, ka kaimiņam Lielbritānijai ir sterliņu mārciņa?
– Īrija pievienojās ES galvenokārt tāpēc, ka tai pievienojās arī Apvienotā Karaliste. 1975. gadā Apvienotajā Karalistē bija referendums, vai izstāties no ES, taču Īrijā debašu nebija. Bet, kad Īrijā bija pieņemts lēmums par iestāšanos eirozonā, tad gan bija ievērojamas diskusijas, kā mums jāattiecas pret to, ka toreiz mūsu galvenajam tirdzniecības partnerim bija cita valūta. Tajā pašā laikā Īrijā nenotika diskusijas par eirozonas pamešanu tādēļ, ka Lielbritānija nav eirozonā. Mums bija jāadaptējas situācijai tādēļ, ka mūsu lielākais tirdzniecības partneris bija Apvienotā Karaliste. 1973. gadā, kad pievienojāmies ES, 2/3 no mūsu tirdzniecības norisinājās ar Apvienoto Karalisti, bet tagad tās apjoms ir 31 procents. Tas nenozīmē, ka tirdzniecība ar Lielbritāniju samazinājusies, bet gan to, ka ar pārējo pasauli tā šajos 40 gados palielinājusies.
Tirdzniecības apjoms ar Lielbritāniju ir audzis lēnāk, bet ar pārējām pasaules valstīm – straujāk. Mūsu pozīcija – Īrijas valūta ir eiro un mēs esam eirozonā.
– Ko jūs teiktu mūsu skeptiķiem, kas iestājas pret eiro ieviešanu?
– Nu, tas ir lēmums, kas jāpieņem Latvijas tautai. Tomēr varu runāt par Īrijas pieredzi, kas kopumā ir ļoti pozitīva. Kaut gan dažas pozitīvās lietas ir kļuvušas par negatīvām. Valūtas kursa svārstības eksistē darījumos ar Apvienoto Karalisti un ASV dolāra zonu.
– Lielākais iebildums, ka tagad eirozonā nav labi, labāk pagaidīsim un iestāsimies, kad būs labāki laiki…
– Kā jau Latvijas politiķi ir teikuši, jautājums nav par “ja”, bet “kad”. Tas ir pienākums, kas izriet, iestājoties ES. Ir realizēti daudzi pasākumi vairāku gadu garumā, lai Latvija kļūtu par eirozonas valsti. Cilvēki tic, ka tās ir konsolidācijas pasākumu beigas.
Es negribu iesaistīties politiskās diskusijās, taču varu dalīties ar mūsu pieredzi. Galvenā barjera, kas Latvijai jāpārvar, ir konverģences ziņojums, ko pieprasījusi Latvijas valdība. Ir pazīmes, ka tas būs pozitīvs Latvijas spējai pievienoties eirozonai. Ja es būtu latvietis, jautātu: “Ja ne tagad, tad kad?”
– Mūsu lasītāji sacījuši un viņiem arī stāsta, ka nevar vienā grozā likt visas olas. Tas esot riskanti. Vai īri drošības labad netur uzkrājumus arī sterliņu mārciņās?
– Tas Īrijā nenotiek. Iespējams, ir cilvēki, kam ir nerezidentu ieguldījumi Apvienotajā Karalistē mārciņās, bet tādu ir ļoti maz. Cilvēkiem Ziemeļīrijā būtu šādi iekrājumi. Cilvēkiem iekrājumi Īrijā ir eiro. Ja tev ir daudz naudas, ja zini par valūtas kursiem, tas neliek domāt par lielu naudas apjomu glabāšanu sterliņu mārciņās.
– ASV dzīvo daudz īru izcelsmes politiķu, literātu un zinātnieku. Vai īri ārzemēs stipri aizstāv savu dzimteni? Radies iespaids, ka īru patriotisms ir dedzīgs.
– Īrijā dzimušo īru kopiena ir lielāka Apvienotajā Karalistē nekā ASV. Īru patriotisms nav tikai labas gribas sajūtas. Pēdējos divos gados Īrijā dzimušie uzņēmēji un īri, kas ieņem augstas pozīcijas starptautiskās korporācijās, piedalās tādos projektos kā “Globālais īru tīkls” un “Īru globālais ekonomikas forums”. Viņi ir apvienojušies, lai palīdzētu Īrijai tās grūtībās. Tas ir kas iedvesmojošs! Latvijas Ārlietu ministrija var izdarīt secinājumus, vai tas ir risinājums Latvijai un tās diasporai. Patiešām ir tā, ka ASV nav daudz cilvēku, kas dzimuši Īrijā, bet ir ļoti liels skaits cilvēku, kas pēc izcelsmes pieskaita sevi īriem. Lielākoties viņiem ir laba attieksme, no viņiem nāk tādi, kas dodas atpakaļ uz Īriju un veido arī uzņēmējdarbību. Dažiem starptautisko korporāciju vadītājiem ir īru saknes. Mums ir arī liels tīkls ar īriem, kas dzīvo ārzemēs.
Īru emigrācijai ir sena vēsture. Lielākais un dramatiskākais notikums šajā procesā sākās 1855. – 1857. gadā, kad miljons cilvēku desmit gadu laikā pameta Īriju. Pirms tam jau 1820. gadā daudzi īri pārcēlās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, bet migrācija uz ASV sekoja vēlāk.
Emigrāciju izraisīja tas, ka īriem nebija pietiekami daudz zemes, lai izplestos. Viņu priekšteči ir redzami ASV politikā un biznesā un uz saistību ar Īriju attiecas ar lielu pietāti. Ikviens zina, ka ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija vecvectēvs bija īrs, arī daudziem citiem ASV prezidentiem bija īru saknes, bet ne tiešas.
– Daudz latviešu brauc strādāt uz Īriju. Saprotam, ka Īrijai nepieciešams darbaspēks.
– Mēs bijām viena no trim valstīm, kas pēc ES paplašināšanās Austrumeiropas virzienā atvēra savu darba tirgu un nelika iebraukšanas un nodarbināšanas ierobežojumus. Toreiz darbaspēks noteikti bija nepieciešams, jo Īrijas ekonomika izpletās ļoti strauji. Īrijā ekonomikas izaugsme turpinājās arī līdz 2002. gadam. Tas bija vienmērīgas izaugsmes periods. Pēc tam sekoja tā saucamā burbuļa veidošanās. Tolaik Īrijā bija spēcīga būvniecības industrija, kas izraisīja nepieciešamību pēc celtnieku darbaspēka un arī pēc būvniecības materiāliem, ko ražoja lielākoties Īrijā. Tagad salīdzinājumā ar tiem laikiem būvniecības sektors Īrijā ir sarucis par 80 procentiem. Tāpēc cilvēki, kas Īrijā strādāja jau piecus līdz sešus gadus, mainījuši nodarbošanos vai pametuši Īriju. Esmu dzirdējis, ka daļa devusies uz Kanādu vai Austrāliju. Pēc darbaspēka Īrijā vienmēr būs nepieciešamība. Latviešu imigrācijai Īrijā ir divas sejas – pirmā veidojās, kad 2004. gadā latvieši devās uz Īriju tādēļ, ka viņi gribēja darīt ko citu, bet pēc 2009. gada jau bija raksturīga krīzes emigrācija, kad daudziem cilvēkiem Latvijā nebija darba un viņi izvēlējās mūsu valsti.
Ģ. Vikmanis: – Kādu devumu Īrijas sabiedrībai ir snieguši latvieši?
– Mans iespaids, ka Īrija pirms tam bija viengabalaina sabiedrība. Var strīdēties, vai tā bija laba vai slikta. Viens no pozitīvajiem efektiem bija, ka imigranti Īriju padarīja vairāk atvērtu, jo, iespējams, pirms tam sabiedrības zināšanas par pārējo pasauli bija saistāmas ar Apvienoto Karalisti, ASV, Austrāliju, Kanādu, Franciju vai Vāciju.
Austrumeiropas cilvēki parādīja mums, kāda ir viņu pieeja, un tas bija labs ieguldījums. No īru puses bija dažādas attieksmes. Francijā labējie spēki biedēja – “Poļu santehniķi! Nē, paldies!”, bet īriem bija cita attieksme – “Lai viņi brauc pie mums”. Viss gāja labi, mums nebija problēmu ar darbaspēku, un ieguldījums bija pozitīvs.
“Burbulis” veidojās vājas pārvaldības un vājas banku uzraudzības dēļ un savā ziņā arī cilvēku dēļ, kuri vēlējās labāku dzīves līmeni. Tam nebija nekāda sakara ar imigrantiem. Pēc mūsu statistikas datiem, Īrijā dzīvo 20 000 latviešu. Viņiem darbs Īrijā deva pozitīvus rezultātus – varēja nopelnīt labas algas, jo mums minimālā stundas likme ir 8,65 eiro. Lielākā daļa latviešu Īrijā strādā legāli un saņem vismaz 300 eiro nedēļā. Labumu gūst arī Latvijā palikušās ģimenes, jo apmēram 2,5 procentus no Latvijas IKP veido imigrantu atsūtītā nauda mājiniekiem. Šī nauda devusi ieguldījumu Latvijas ekonomikai un labklājībai. Es nedomāju, ka ir bijuši būtiski izaicinājumi Īrijā, kas saistīti ar latviešiem.
– Īrija šajā pusgadā ir prezidējošā valsts ES padomē. Kāpēc kā prioritātes tai nolēmāt iezīmēt stabilitāti, darba vietas un izaugsmi?
– Šīs lietas ir saistītas. Stabilitāte ir nepieciešamība, kas jārealizē eirozonā un ES kopumā. Es nedomāju, ka ilgtspējīga izaugsme iespējama uz nestabila pamata. ES ir bijuši strīdi, vai nepieciešami taupības pasākumi vai izaugsme. Izaugsme ir nepieciešama. Cik daudz nepieciešami taupības pasākumi pirms ekspansīvas politikas? Darba vietas ir pašsaprotama vajadzība. Īrijas prezidentūra jo sevišķi vēlas risināt jauniešu bezdarba problēmu ES. Mums ir priekšlikums jauniešu darba garantijām. Ja viņi nespēj atrast darbu, tad viņiem piedāvās iesaistīties apmācību programmās. Mēs vēlamies panākt progresu.
– Īrija ES ir jau 40 gadus. Kādas ir bijušas iepriekšējās prezidentūras un to ieguvumi?
– Kādreiz prezidējošās valsts pārziņā bija ārlietas, bet tagad šo aspektu koordinē Eiropas Ārējās darbības dienests. Prezidentūru laikā mums bijusi dažāda darba kārtība. Prezidentūra palīdz veidot valsts reputāciju. Apziņa, ka maza valsts spējīga vadīt tikšanās un organizēt procesus, ir viens no galvenajiem jautājumiem. Prezidentūrai jāsaskaras ar dažādu valstu nacionālajām prioritātēm, kas var būt pretrunā cita citai. Civildienestā strādājošajiem ir vairāk darba, ja tu zini, ka tuvojas prezidentūra, tev jāzina vairāk par cilvēkiem, kas saistīti ar prezidentūru. Labi jāzina Latvijas pozīcija. Cilvēkiem Īrijā tā ir starptautiska pieredze un ir arī pieejama dažāda informācija un kultūras programmas prezidentūras laikā.
– Runā, jūs mācāties latviešu valodu…
– Man ir nodarbības pie privātskolotāja divas reizes nedēļā.
Mācīties sāku, kad ierados Latvijā. Ja tu mēģini runāt latviski, cilvēki šeit to novērtē. Latvijā vieglākā iespēja ir runāt angliski. Ja runā latviski un kaut ko nesaproti, sarunas biedri bieži pāriet uz angļu valodu. Mans skolotājs teic, ka man ar mācībām iet labi, par specifiskiem jautājumiem nevaru izteikties, bet par galvenajām lietām gan.
Man vēl ir jāmācās. Ēdienkartēs rakstīto saprotu. Lasu laikrakstus, tostarp “Latvijas Avīzi”.
V. Krustiņš: – Ja kāds tuvs jūsu draugs atbrauktu uz divām dienām ciemos pie jums Rīgā, ko jūs ieteiktu viņam apskatīt?
– Manuprāt, Vecrīga vien ir tā vērta, lai tajā pavadītu laiku, bet es ieteiktu aiziet arī uz Okupācijas muzeju, kā arī pilsētas kluso centru. Man patīk, ka Rīga ir pilsēta, kuru caurvij upe, es ieteiktu doties pāri Vanšu tiltam. Pilsētā ir skaista arhitektūra. Man pašam vislabāk patīk Latvijas Nacionālā opera.
– Uz Centrāltirgu neaizvedīsiet?
– To ir vērts redzēt. Reiz mani apciemoja draugs, kas ir pavārs, un par Centrāltirgu viņam bija labākie iespaidi. Interesants ir Kolkasrags – biju aizbraucis uz turieni, lai redzētu, kur Rīgas līcis satiekas ar Baltijas jūru. Pavasaros man patīk pavadīt laiku Mežaparkā un pie Ķīšezera, uz turieni dodos ar riteni. Brīvajā laikā spēlēju golfu.
