Vēstījuma saspēle ar laiku. Maija Svarinska recenzē Rīgas Krievu teātra izrādi „Lai dzīvo Karaliene, vivat!” 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” parāda, kā amorāla politika neļauj cilvēkiem būt laimīgiem un brīviem.
Pazīstamā angļu dramaturga un scenārista Roberta Bolta (1924–1995) luga “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” uzrakstīta 1970. gadā, un kopš tā laika būtībā tās iestudējumi bez mitas dzīvo uz teātru skatuvēm, piemēram, 2002. gadā to Nacionālajā teātrī uzvedis Mihails Kublinskis. Luga pievēršas vēstures faktam, proti, tā vēsta par divu karalieņu likteni – par Anglijas karalieni Elizabeti I un Skotijas karalieni Mariju Stjuarti.
Viņas nekad nav tikušās, bet tajā pašā laikā abas viena uz otru atstājušas milzīgu iespaidu – gan politikā, gan dzīves gājumā. Citiem vārdiem, tas ir stāsts par divām leģendārām personībām, par divām dižām sievietēm, kurām pēc Dieva gribas un likteņa untuma atvēlēts valdnieču statuss. Tas ir stāsts par abu mīlestības pārdzīvojumiem, kaislībām un ciešanām. Kā rakstījis R. Bolts, vara vergo varai pašas varas dēļ, un šī verdzība Elizabetes un Marijas jūtu pasaulē sabango briesmīgu vardarbību. Abas karalienes noiet nežēlīgu izvēles ceļu, upurējot gan savas jūtas, gan citu dzīvības.
Maskavas režisors Sergejs Golomazovs, kas, sākot ar 2018. gada 1. oktobri, ir Mihaila Čehova teātra mākslinieciskais vadītājs un šajā teātrī jau ir iestudējis vairākas labas izrādes, piemēram, “Leģenda par pianistu” un “Notikums Višī pilsētā”, pievērsies R. Bolta lugai ar ļoti precīzu nodomu – parādīt, kā amorāla politika neļauj cilvēkiem būt laimīgiem un brīviem. Turklāt režisors principiāli atsvabinājis lugu no vēstures iemauktiem. Viņš, ņemot vērā arī dramaturga līdzīgo nostāju, iedziļinās lugas pašā būtībā un parāda, ka tā ir aktuāla itin visos laikos.
Antivēsturiskums sevi piesaka jau izrādes sākumā. Proti, tiek spēlēts teātris teātrī. Pie skatuves pretējām sienām skatītājiem tuvāk stāv divi galdiņi katrs savā pusē. Uz tiem novietots paliels spogulis, ko ietver lampiņu virtene. Pie galdiņiem pienāk aktrises – Jekaterina Frolova un Dana Bjorka. Viņas apsēžas katra pie sava galdiņa, ieslēdz katra savu mini atskaņotāju, atskan viena un tā pati mūzika – nu jā, mode visiem vienāda.
Sēž, uzkrāsojas, brīžiem paver teksta mapīti, lai tajā iemestu aci, pēc tam aiziet līdz skatuves aizmugures sienai un pabeidz ietērpšanos kostīmos. Turklāt katrai šī viena kopējā itin kā no dēļu strēmelēm sastatītā siena ir atšķirīga krāsas ziņā. Šo sienu ir viegli bīdīt, paverot dēļus kā durvis (scenogrāfs Mihails Kramenko). Nu jā, amatieru teātris: nekas nav pārlieku dārgs, toties spēlējot tiek precīzi atklāta vēstījuma jēga. Piemēram, ne jau nejauši vīpsnājot vērojam garo galdu, kas laiku pa laikam attiecīgos darbības brīžos tiek izvilkts uz skatuves. Ko vēl lai piebilst? Zīmīgs vēstījums ar ļoti plašu vēstures amplitūdu.
Tieši tikpat viegli un ietilpīgi šo tēmu risina varoņu kostīmi. Šajā izrādē nav nekādu specifisku 16. gadsimta augstmaņu tērpu. Tikai kāda atsevišķa detaļa negaidot pēkšņi atgādina senos laikus. Piemēram, Elizabete I pagriežas ar muguru pret mums, un mēs ieraugām viņas aizmugurē no senatnīgās modes aizgūto auduma krokojumu – savdabīgu pāvasti. Šādas negaidītas detaļas ik pa laikam pazib karalieņu un viņu galminieku kostīmos, bet visumā viss ir itin kā pielāgots mūsu videi, piemēram, Marijas Stjuartes čības. Kā scenogrāfijā, tā arī šeit – laika un vēstījuma jēgas saspēle (kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka). Šajā kontekstā ar notiekošā jēgas pārnesumiem spēlējas arī Oskara Pauliņa gaisma. Tāpat gribas pieminēt arī horeogrāfu Artūru Skuteļski, kurš savas karalienes iesaista izteiksmīgā dejā. Jo sevišķi aktīvi izvirpuļo Skotijas karaliene Marija Stjuarte. Šis virpulis ir kā paredzējums visu viņas cerību statiskajam finālam.
Neizklāstīšu lugas, precīzāk, izrādes, saturu. Kā jau teicu, notiekošā pamats – karalistes vai valsts uzvaras vārdā pītas galma intrigas –, bet zemtekstā – politikas amorālums, kas pieprasa dārgu samaksu par kļūdām, ja reiz esi paļāvies uz cerību par laimes iespējamību, turklāt šī alošanās jo sevišķi smagi atsaucas uz sieviešu likteni. Šo kontekstu režisors S. Golomazovs attīsta ar epizožu virkni. Iznākumā ir daudz visa kā, ko redzēt, reizēm arī pagarlaikoties, bet kopumā pamatīgi izjust iestudējuma autora rūgtos smieklus. Realitāte, ko cilvēkam uzvarēt šķietami nav pa spēkam.
Šajā realitātē meistarīgi iekļaujas Danas Bjorkas Elizabete I. Visu vajadzīgo uzmanīgi uzklausa, nesteidzīgi pavēl un tā smalkmanīgi palūdz: “Klusu, klusu.” Jā, nu jā, gudrai politikai ir vajadzīgs klusums: lai visam pāri klājas tāds kā noslēpums, bet pats idejas autors arī lai paliek nemanāms. Vienlaikus radīts gan karalienes, tas ir, aristokrātiskas personas, gan gudras politiķes tēls, bet zem šī dižmanības kupola slēpjas sievietes dvēsele, kurai valdnieces gars arī nāk talkā, jo, piemēram, nav taču nejauši, ka Marijas Stjuartes dēls jau no bērneļa gadiem zina: viņa māte ir, lūk, tā – karaliene Elizabete I.
No Elizabetes galma aprindām jo īpaši izceļas viņas padomnieks Viljams Sesils. Spoži nospēlēta loma. Dmitrijs Palēss radījis ļoti dzīvu, pārliecinoši gudru un ar šo savu aso prātu gluži vai fascinējošu intriganta tēlu. Interesanti viņu vērot un vienlaikus ir baisi ieklausīties viņa valodā. Tiesa, “baisi” nav precīzs vārds, jo burvīgums nekad nerada bailes.
Šādas aizrautības spēks valda pāri visai izrādei. Marijas Stjuartes liktenis būtībā ne reizi neatbalsojas līdzjūtībā. Neviļus te gribas pieminēt viņas skolotāju Klodu Nau. Jurijs Kušpelo viņu atveido ar patiesi smalku meistarību, ļaujot šajā tēlā izjust asredzīgumu un dvēseles rūgtumu. Arī Jekaterina Frolova spēlē savu varoni temperamentīgi, kaismīgi, taču Marijas likteņa traģēdija faktiski ir atkarīga vienīgi no skatītāja katra paša iztēles dziļuma. Starp citu, izrāde tā arī tiek definēta: iztēles spēle ar starpbrīdi.
Kā saprotu, režisors Sergejs Golomazovs aicina iesaistīties šajā spēlē tieši mūs, skatītājus. Un, ja katra paša noskaņojums tam ļaujas, ir patiešām iespējams paplašināt uztvertā mājiena satvaru, paturēt atmiņā saklausīto domu, nobīlī atpazīt kādu vizuālu detaļu, piemēram, jau minēto garo galdu. Ar tādu pašu atsauču daudzveidību mūsu iztēli bagātina arī aktieru spēle. Izrādē bez jau nosauktajiem tēlotājiem darbojas vēl 15 aktieri. Patiešām ansamblis, kas kopumā rada to sabiedrības tēlu, kurš mums, kā šķiet, tik labi pazīstams.
Bet beidzas izrāde tāpat, kā sākas. Atkal grima galdiņi, pie kuriem aktrises var atvilkt elpu, kamēr nav sākušies skatītāju aplausi. Aptumsums. Pēc tam uz Mihaila Čehova teātra skatuves iznāk visi izrādes dalībnieki un paklanās. Bet iedarbinātais iztēles dzinējs dzen pajautāt: interesanti, kāda gan sabiedrība atsaucas šai paklaņai? Gribētos tomēr noticēt, ka šeit nav vienotības ar to teātri, kas tikko ir palicis tumsā. Bet ja nu tas turpinās?
UZZIŅA
Roberts Bolts, “Lai dzīvo Karaliene, vivat!”, iztēles spēle Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
Režisors: Sergejs Golomazovs, scenogrāfs Mihails Kramenko, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs Artūrs Skuteļskis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Jekaterina Frolova, Dana Bjorka, Aleksejs Korgins, Nikolajs Šestaks, Aleksandrs Poļiščuks, Edvīns Kļimanovs, Artūrs Skuteļskis, Jevgeņijs Čerkess, Ivans Streļcovs, Gaļina Baženova, Dmitrijs Palēss u. c.
Nākamā izrāde: 22. jūlijā.
