Vestgoti ieņem Romu un trijās dienās to izlaupa. 410. gada 24. augustā. 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 1610 gadiem vestgotu (austrumģermāņu cilts) karaļa Alariha I karaspēks bez cīņas ieņēma reiz vareno “mūžīgo pilsētu” Romu un to trijās dienās izlaupīja. Tā laika pasaulē un vēlākajos agrīno viduslaiku gadsimtos tas tika attēlots kā neiedomājama traģēdija, zināmā mērā “pasaules gals” – šokējošs fakts, kas iezīmēja Rietumromas impērijas un tās civilizācijas bojāeju, vesela laikmeta norietu.
Neviens 800 gadu garumā nebija iekarojis Romu, taču 410. gadā tā jau sen vairs nebija absolūti droša visvarenas impērijas galvaspilsēta.
Valsti plosīja iekšējas pretrunas un aristokrātu savstarpējā konkurence, nodevība. Interešu grupas iecēla un gāza imperatorus pēc savas patikas.
Pēc nostāstiem, arī šajā gadījumā Alariha I karaspēka priekšā tā sauktie Sāls vārti atvērti ar kādas aristokrātes, vārdā Proba, ziņu. Viņa to pavēlējusi darīt saviem vergiem, jo it kā nav vēlējusies, lai Romas pilsoņi ciestu ilga aplenkuma laikā.
Tomēr vēsturnieki norāda, ka ticamas informācijas par pirmo, taču ne pēdējo Romas izlaupīšanu 410. gadā ir ļoti maz, toties ir daudz vēlāk sacerētu leģendu. Var pieņemt, ka šī Romas laupīšana tiešām notika samērā maigi, “tikumīgi” – kā to apgalvojuši vēlīnā antīkā laikmeta (3.–8. gs.) autori.
Roma tajā laikā jau bija kristīga pilsēta. Iebrucēji esot respektējuši baznīcas kā ļaužu patvēruma vietas un tajās nav lauzušies. Arī slaktiņu nav bijis.
Paņēmis visu, ko var paņemt, Alarihs I 27. augustā pameta pilsētu un devās uz Dienviditāliju, lai pārceltos uz Āfriku, taču dažus mēnešus vēlāk neskaidros apstākļos nomira. Tā laika agrīnie kristiešu teologi, piemēram, Svētais Augustīns, Romas krišanu uzlūkoja filozofiski kā “Dieva zīmi”, ka nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs.
Roma tomēr samērā ātri atkopās, taču 455. gadā tika izlaupīta vēlreiz. Šoreiz to izdarīja vandaļi (viena no ģermāņu ciltīm), kas jau bija daudz nežēlīgāki.
