Vestards Šimkus: Vācijā un Francijā publika izmirst 2
Nākamnedēļ, 8. un 9. jūnijā, “Spīķeru koncertzālē” notiks pēc Alesandro Bariko darba veidotās koncertizrādes “Novecento” pirmizrāde, kurā klavieru ģēnija lomā iejutīsies izcilais pianists VESTARDS ŠIMKUS, kurš ir arī izrādes mūzikas autors.
Sarunā ar “KZ” izcilais mūziķis atklāj, kāpēc arī pats sācis radīt mūziku, kādēļ, neraugoties uz daudzajiem kontraktiem ārzemēs, ir izvēlējies saistīt savu dzīvi ar Latviju, kā arī – kādēļ latviešiem nav pamata mocīties ar mazvērtības kompleksiem.
Vaicāts, kā vērtē Latvijas mūzikas vidē notiekošo, viņš atzīst: “Protams, Latvija ir maza valsts un klausītāju skaits ir daudz mazāks nekā Vācijā vai Francijā, iespējams, mūziķiem atrast savu nišu un klausītāju varētu būt sarežģīti. Tomēr esam pat apskaužama mūzikas lielvalsts salīdzinot ar vienu otru zemi Rietumeiropā, kur privātās sarunās ne viens vien koncertu organizators man teicis, ka viņi apskauž Latviju akadēmiskās mūzikas koncertu apmeklētības dēļ. Vācijā un Francijā ir nesalīdzināmi vairāk koncertzāļu, taču publika, atvainojiet, vienkārši… izmirst. Ne tikai jaunajiem, pat trīsdesmit un četrdesmitgadniekiem nav sajūtas, ka akadēmiskā mūzika var būt kaut kas skaists, svarīgs un ka koncertus apmeklēt ir pietiekami respektabli un prestiži. Rīgā tas viss ir, un tomēr Rīga spītīgi turas pretim akustiskās koncertzāles idejai.”
Salīdzinot konkurenci starp mūziķiem Latvijā un ārzemēs, Vestards Šimkus saka: “Mūziķu kvantums, ar kādu sastopamies ārvalstīs, Latvijā nevar rādīties pat sapņos, kamēr aci pret aci ar to nesastopies. Pat nevaram iedomāties, cik miljonu pianistu ir pasaulē, to nevar aptvert. Skudru pūžņa sajūta. Lai kādas kvalitātes tev piemistu, lai cik unikāls un neatkārtojums tu būtu, ir faktiski neiespējami tikt pamanītam. Koncertdzīves organizētāji jaunajiem, sevi vēl neapliecinājušiem vienkārši nepievērš uzmanību. Tas viss ir nedaudz mistiski, jo cilvēki taču salīdzinoši ir racionāli domājošas būtnes šajā ārkārtīgi materiālistiskajā laikmetā. Piemēram, tādās ļoti attīstītās valstīs kā Dienvidkoreja ir prātam netverams pianistu skaits, ar ļoti labiem, augsti kvalitatīviem spēlētājiem viņi pārpludina visus iespējamos konkursus, mēģina iespraukties visās iespējamās aģentūrās, festivālos un visur citur. Bet pieprasījums pēc pianistiem pasaulē ir zemāks nekā jebkad.” Kā izdzīvot un gūt panākumus skarbajā sāncensībā mūziķu pasaulē? Vai Vestards Šimkus komponētu mūziku savai tikpat talantīgajai māsai Aurēlijai?
Par to un daudz ko citu lasiet intervijā ar izcilo pianistu, kas publicēta 31. maijā “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” vai arī e-izdevumā.
