Bahs, būdams pravietis mūzikā, pasludina evaņģēlija vēsti. Laikmetīgā mūzika atklāj, kas notiek ar cilvēku, kad tas atkrīt no Dieva. Vai tā? 0
Var teikt arī tā. Modernisti fokusējas uz reālo pasaules daudzveidību, kuras ietvaros varam iekļaut arī visu, kas netīrs un neglīts, neiederīgs vai lieks. Kas nebūt nav slikti. Arī es pats galu galā komponēju laikmetīgo mūziku, kas bieži vien neatbilst klasiskās mūzikas konvencijām. Bet tas nav nekas jauns. Atonālā mūzika, kas neiesvaidītam klausītājam izklausās pēc haotiska nošu savirknējuma, pastāv jau gadsimtu, un mums vajadzētu mitēties justies šokētiem.
Un tomēr es gluži noteikti izvēlos Bahu, nevis Šēnbergu.
Bet atcerēsimies vienu: Šēnbergs un Skrjabins, krievu modernisma tēvs, mūziku radīja ārkārtīgi stingrās matemātiskās sistēmās, tieši tāpat kā Bahs. Atšķirība starp viņiem ir tikai tā, ka modernisti paplašina skanējuma robežas jeb izpratni par to, ko saucam par skaistu harmoniju. Viņi apgalvo, ka jebkura nošu saskaņa var tikt uzskatīta par skaistu, mēs tikai esam pieraduši pie tradicionālajām.
Atšķirība tāda, ka Bahs uzrunā manu sirdi, bet Šēnbergs – prātu.
Manu sirdi gan viens, gan otrs uzrunā līdzīgi, taču klasiskās mūzikas valodas īpatnību pasludināšana par mūsdienu mūzikā nepieļaujamiem anahronismiem būtu šaurprātība, jo klasiskā domāšanas struktūra ir vērtība un cilvēces kultūras sasniegums, kuru būtu muļķīgi aizmest prom. Taču ignorēt to, ka harmonija var būt kas plašāks par pierastu labskanību, arīdzan būtu tuvredzīgi. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne, nekā to var atklāt klasiskā harmonija. Un cilvēkam iepazīt pašam sevi, savu zemapziņas daļu caur šādu nepieradinātu mūziku ir tikai veselīgi un svētīgi. Pretstatīt klasiskā un laikmetīgā īpatnības mūzikā un mākslā būtu tendencioza ļaunprātība. Kašķa meklēšana. Kaut kas kvalitatīvi jauns un pārāks par visu eksistējošo var rasties tikai tad, ja pastāvošie pretmeti savstarpēji sadarbojas un apvieno kvalitatīvākās īpatnības no katra. Uz to bāzes var rasties kas jauns un pārāks par visu, ko pazīstam.
Kāds ir mākslas uzdevums?
Reiz kāds ļoti sarežģītas laikmetīgās mūzikas komponists ir teicis, ka viņš, rakstot mūziku, neizjūtot tādu misijas apziņu, ka šai mūzikai vajadzētu padarīt pasauli labāku. Kam sekoja trāpīgs pretjautājums: bet jūs taču negribat, lai jūsu mūzika padara pasauli sliktāku?
Mana mamma, būdama dzejniece un filozofe, ar mani ir daudz runājusi par mākslinieka atbildību – par to, ka ikvienam māksliniekam ir svarīgi apzināties, kāpēc viņš rada to, ko viņš rada. Es nevaru atbildēt par citiem. Bet man bieži vien tā ir ļoti iekšēja un vārdos grūti formulējama motivācija, kas vienlaikus ir absolūti nemaldīga un par kuru es pats sev samelot nevaru.
Formāli mēs dzīvojam pasaulē, kur nav nekā absolūta. To, ka Dievs ir miris, kāds pasludināja jau pirms laba laika. Un, ja nav absolūtu vērtību, arī mākslai šķietami nevarētu būt nekāda uzdevuma. Par laimi, viena lieta ir pasaule, kādā mēs dzīvojam, otra – turklāt daudz būtiskāka – pasaule, kas dzīvo mūsos. Mūsu pašu iekšējā pasaule. Ja māksliniekam viņa iekšējā pasaulē brīnumainā kārtā vēl aizvien eksistē absolūtas vērtības, tad arī viņa mākslas uzdevums ir kalpot šīm vērtībām vai vismaz rezonēt ar tām.
Manā iekšējā pasaulē šādas vērtības pastāv, esmu katoļticīgs kristietis, tas ir dots lielums, par ko esmu pateicīgs vecākiem, ar ko man ir ļoti paveicies. Un, protams, man muzikālo darbu salāgošana un rezonēšana ar šīm vērtībām ir būtisks jautājums, jo, pēc manām domām, šīs vērtības kā ideāls var turpināt eksistēt pat tad, ja neviens cilvēks visā pasaulē tās vairs neuzskatītu par svarīgām. Tas nebūt nenozīmē, ka es rakstu mūziku tikai par garīgu tematiku, mūziku es dažkārt rakstu, vienkārši iedvesmojoties no gaismas, kādu esmu redzējis mežā, kad saules atblāzma apspīd kādu koku. Jo arī tā pēc manas pārliecības ir Dieva radīta pasaule, kurā ir brīnišķīga harmonija, kas varbūt nav ar mūsu ierobežotā prāta spējām aptverama, taču ir skaista un iedvesmojoša.
Cik svarīgs jums ir klusums?
(Smejas. Ilgi, dzidri un aizrautīgi.) Klusums man ir… Kā lai to labāk pasaka. Es ticu, ka eksistē viņsaule. Neesmu tur pabijis, bet ticu. Tieši tāpat man ir ar klusumu. Jo klusumu apzinātā vecumā es nekad neesmu piedzīvojis. Protams, es dažkārt ļoti ilgojos pēc klusuma, jo man galvā nepārtraukti skan vai nu jauna mūzika, vai tā, ko gatavojos spēlēt koncertā, vai vienkārši kāda improvizācija. Sapnī vai nomodā, manī visu laiku skan mūzika.
Vai dzirdat, kā sniegs snieg?
Ja es aizvērtu acis, tad, visticamāk, nevarētu pateikt, vai patlaban snieg. Bet, protams, skatoties uz sniegu, mana iztēle producē skaņas, kas saistās ar snigšanu.
Vecāki jūs pie klavierēm piesēdināja piecu gadu vecumā. Kurā brīdī process sāka sagādāt baudu?
Es biju visnotaļ inerts bērns, kas neprotestē, ja viņam liek kaut ko darīt, taču pats neizrāda īpašu interesi par kaut ko. Tādēļ piecu gadu vecumā, kad mani nolika pie klavierēm, es nepretojos. Drīz vien man iepatikās improvizēt, vēl pirms man sāka patikt spēlēt citu komponistu sarakstītu mūziku. Tas nav nekas neparasts. Piecu gadu vecumā daudz ir bērnu, kas labprātāk improvizē, nevis sūri grūti mācās notis, ko citi sarakstījuši. Improvizēšanas process mani aizrāva. Un te nu cepuri nost tēva priekšā! Viņš, savulaik pats būdams talantīgs mūziķis, reiz dzirdēja kādu no manām improvizācijām un palūdza man to darīt katru dienu. Un es to labprāt darīju, jo ar kaut ko jau to dienu vajadzēja aizpildīt un klavieres bija izaicinājumiem pilna spēle. Un tā nu es spēlējos ar klavierēm. Vēl aizvien.
Citu komponistu mūzikas atskaņošana man iepatikās deviņu gadu vecumā, kad sāku uzstāties lielākos koncertos, braukāt pa jauno pianistu konkursiem. Par stimulu kļuva nevis formālā atzinība, bet tas, ka klausītāji sēž zālē, vairāki simti, un visi uzmanīgi klausās, ko es daru. Tanī brīdī sapratu, ka tas, ko daru, ir interesants. Un ir vērts to padarīt vēl interesantāku. Un tas iekustināja lavīnu. Sāku mājās klausīties dažādu leģendāru pianistu ierakstus skaņu platēs un mēģināju saprast, kāpēc viņi var nospēlēt tik spoži un izteiksmīgi un kāpēc man tas neizdodas. Gāju pie klavierēm un vingrinājos, lai izdodas.
Kāds vai kādi instrumenti jums patlaban ir mājās?
Mājās radinos spēlēt uz zemas kvalitātes instrumentiem. Mums to ir četri. Divi lieli padomju laikos ražoti koncertflīģeļi, kas savu laiku nokalpojuši, bet, mājās vingrinoties, daudzmaz jēdzīgu skaņu no tiem vēl var izdabūt. Tas ir ļoti veselīgi, jo pēc tam labu instrumentu ir daudz vieglāk spēlēt un var no tā dabūt ārā brīnumu lietas. Nepērku neko labāku un jaunāku, jo slodze, kas klavierēm katru dienu jāizcieš, ir tik liela, kādu jaunam un labam instrumentam nenovēlu. Vecās klavieres nav žēl pakļaut šādai slodzei. Tētis ir apbrīnojams, viņš ir iemācījies uzskaņot klavieres, un tas ir jādara katru dienu. Viņš māk arī nomainīt saplīsušās stīgas, jo arī tās es plēšu gandrīz katru dienu. Kad mājās ir māsa, kas patlaban studē Vācijā, tad spēlējam pārmaiņus – viņa vienu, es otru pusi dienas.
Mums ir arī pianīns, ko spēlē Elīna, kad mācās lomas. Un vēl mums ir digitālās klavieres. Tās var spēlēt naktī, uzliekot austiņas, vai laikā, kad māsa vingrinās pie reālām klavierēm. Protams, digitālajām klavierēm nav itin nekādas personības. Taču, lai vingrinātos un mācītos nošu tekstu, tās reizēm noder.
Vai tiesa, ka jūs nedziedat, itin nemaz?
Dziedāt es patiešām neprotu. Latvieši ir dziedātāju tauta, mums ir izcili amatieru kori. Daudziem latviešiem šķiet, ka dziedāt prot katrs. Būdams precējies ar profesionālu operdziedātāju, zinu, ka dziedāt ir jāmācās. Sūri un grūti jāmācās, tā ir nudien sarežģīta padarīšana. Dziedājis esmu tik, cik skolā solfedžo stundās, kad kaut ko rūcu. Es nedzirdu, cik slikti es varu noturēt skaņas augstumu. Ierakstot sevi diktofonā, konstatēju, ka ir sliktāk, nekā iekšēji dzirdu. Pēc balss lūzuma vairs nespēju kontrolēt balsi intonatīvi.
Kāda ir Elīna?
Nez vai vienas īsas atbildes ietvaros cilvēks spētu pilnvērtīgi noraksturot pats sevi, kur nu vēl otru! Elīnas būtību varu vien sajust, jūtot, kā es mīlu viņu, taču mīlestība ir mistiska un tai nevar būt nosaucami un skaidri definējami iemesli, citādi tā būtu nevis mīlestība, bet darījums. Tāpēc es nemaz nemēģināšu to vārdos formulēt. Elīna ir mana sapņu meitene.
Vārdu Vestards jūsu tēvs atrada Indriķa hronikā. Kā atradāt vārdu Bernards, ko esat devuši savam dēlam?
Pirms vairākiem gadiem, kad bijām nesen iepazinušies, bet par bērniem vēl nedomājām, Elīnai reiz pavisam pēkšņi ienāca prātā vārds Bernards. Skaists vārds, tas arī viss. Tomēr tas vēl nav viss. Katoļiem ir daudz svēto, un viens no tiem ir svētais Bernards, kam ir lūgsna, veltīta Kristus pleca brūcei. Šo lūgsnu mana vecmāmiņa, katoliete ar latgaliešu saknēm, bija pārrakstījusi glītā rokrakstā un izdāļājusi visiem tuvākiem un tālākiem radiniekiem un, protams, arī mazbērniem. Tā šī lūgsna bija nonākusi pie manas māsas Aurēlijas, kas īpaši atbildīgos vai sarežģītos brīžos mēdza to lūgties – par sevi, citiem un arī par mani. Kad ar Elīnu uzzinājām, ka mums būs puisītis, pēkšņi saslēdzās tas, ka viņai vienmēr ir paticis vārds Bernards, ar to, ka svētajam Bernardam ir tik liela nozīme mūsu ģimenē. Mums kā katoļiem tas bija svarīgi.
Kā Bernards ir pārmainījis jūsu dzīvi?
Mūsu dzīvē nu ir vēl vairāk mīlestības! Taču par praktisko pusi vēl ir agri runāt, jo viņš tikai nesen ir ienācis. Daudzi mūs brīdināja, ka viss mainīšoties un nekas nebūšot kā agrāk. Taču mēs ar Elīnu abi esam izteikti mājas cilvēki. Arī līdz bērna ienākšanai mēs lielāko daļu ikdienas esam pavadījuši mājās. Mēs neesam tie, kas bieži iziet sabiedrībā, apmeklē sarīkojumus. Patlaban, kad mums ir zīdainis, kas prasa laiku un uzmanību, mēs tāpat kā agrāk daudz laika pavadām mājās.
Protams, ir mainījusies atbildības sajūta un prioritātes. Tu esi atbildīgāks nekā jebkad par savām izvēlēm, veselību un dzīvību, jo kādam tu esi ļoti, ļoti vajadzīgs. Kādam tu esi visa pasaule. Nu varam no otras – vecāku – puses iepazīt mīlestību, kāda tā var būt starp vecākiem un bērnu. Tā ir beznosacījumu mīlestība.
Taču citādi – vairs neesam divatā, esam trijatā!
