Dmitrijam Medvedevam nepieciešama kvalificēta speciālista palīdzība – Egila Līcīša feļetons 54
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgu laikposmu Krievijas trešais prezidents Dmitrijs Medvedevs (no 2008. līdz 2012. gadam), kurš pēc amatu rokādes ar īsto Kremļa valdnieku Vladimiru Putinu astoņu gadu garumā kalpoja kā premjerministrs un pašlaik ieņem Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka posteni, bija ar liberāļa, demokrātiskākas figūras reputāciju uz Krievijas politiskās skatuves, salīdzinot ar cieto tiešo priekšnieku.
Būdams premjers, Medvedevs bija iecienījis amerikāņu gadžetus, jaunākos sakaru un elektrotehnikas modeļus, un kļuva tautā ievērojams ar slaveno, bet ērmoto atbildes teicienu provinces vizītē – “naudas nav, bet jūs tur tikai turaties!” – pēc pensionāru un darbaļaužu sūdzībām par materiālā stāvokļa pasliktinājumiem.
Taču pēc 24. februāra iebrukuma neatkarīgas valsts Ukrainas teritorijā, nonākot konfrontācijā ar Rietumiem, “eiropeiski noskaņotais” pazema auguma vīrelis nometis masku un novilcis plīvuru – ej nu sazini, vai atklājis patieso seju un uzskatus vai tādējādi izpaužas visai vētraina dzīvesveida sekas – visnegantāk un radikālāk uguņo sociālajos tīklos un kanālos, solīdams vajāt NATO sumpurņus līdz mūža galam.
Lūk, ko Dmitrijs Anatoļjevičs ierakstījis tīmekļa pavedienā pēc pirmajām neveiksmēm krievu ieplānotajā zibenskarā pret Kijivu: “Es viņus ienīstu. Viņi ir maitas un izdzimteņi. Viņi grib nāvi mums, Krievijai. Un, kamēr esmu dzīvs, darīšu visu, lai viņi pazustu.”
Nezinu, vai lāga zēnam Dimam ir pieejams labs psihoterapeits, bet jau tobrīd bija jūtams – nepieciešama kvalificēta speciālista palīdzība, lai vienkārši parunātos un lai novērtētu šāda veida publiski paustu vēstījumu saturu.
Diagnozē pacientam Medvedevam tā varēja būt gan uz pohmeļām vērojamā stipra žults izdalīšanās, gan reakcija, kad iemalkota kāda lāse, 100 grami par daudz, gan sākums ceļam uz nopietnu prāta aptumšošanās slimību, kam pirmās pazīmes – depresija, trauksmes sajūta, bzdings –, un nepieciešama dziedināšana atsevišķā palātā.
Diemžēl lēkmes Krievijas eksprezidenta galvā atkārtojās, un recidīvi liecināja, ka tik smagā, komplicētā gadījumā nepietiks ar vēsā ūdenī mērcētiem apliekamiem no rīta uz sāpošā paura, citiem pārsienamiem materiāliem un sinepju plāksteriem. Slimība saasinājās.
Ja vēl pēc Medvedeva sociālajā kontā apšaubītās Kazahstānas un Gruzijas neatkarības un apgalvojuma, ka suverenitāšu parādes vairs nebūs, jo, tā teikt, ir parādījies krievu zemju savācējs, neuzveicams un varens pasaules valdnieks, dienestnieki šos izteikumus skaidroja ar hakeru ielaušanos, tad jo tālāk, jo trakāk.
Tas vairs nebija somnambulisms un halucinācijas, nebija auklītes Arinas Rodionovnas bērnībā klausīto pasaciņu pārstāsts vai nejauši pasprucis, elementāras garlaicības mākta un no Putina psiholoģiskā atkarībā esoša bijušā aizvietotāja ieraksts soctīklos, jo, lūk, domas, ar kurām augsta ranga Kremļa amatpersona dalījusies nesen.
“Pret mums šodien ir daļa no mirstošās pasaules. Tas ir traku nacistu narkomānu bars, viņu apreibinātā un iebiedētā tauta un lielais rejošo suņu bars no Rietumu medību suņu audzētavas. Viņiem līdzi ir visdažādāko rukšķošo cūciņu un mietpilsoņu komplekts no sairušās Rietumu impērijas ar siekalām, kas plūst pār zodu.”
Pēc tik krāsaini iezīmētas ainas ar tik dzīviem tēliem pat nespeciālistam ārstniecībā kļūst skaidrs, ka īsti vesela cilvēka runāšana tā nav. Tā gvelž atsaldētais. Kolektīvie Rietumi ir pārbijušies un dreb no pundurīša izmēra metru sešdesmit īsā feldmaršala, kurš svin uzvaras informācijas karalaukā ar domu spēku, bet slāvu rakstura pazinēji joprojām turas pie versijas, ka Dmitrijam Medvedevam ir švaks organisms ar vāju spirtotā panesību.
Vai nu Putina mazais palīgs Dimons būtu caurcaurēm ukraiņu kaujas odu sadzelts, vai vīrusa pārnēsātāju blakšu sakosts, bet turpinājumā klabināja datora taustiņos vēl nesaprotamākus tekstus par Krievzemes tradicionālajām vērtībām, kuras jāaizsargā, par Radītāja mācībām, kuras jāņem vērā, sludināja cīņu pret sātanistiem un nacistiem, kūdīja uz bargu izrēķināšanos ar sazvērniekiem, kas ielenkuši “mātušku” no visām pusēm.
No Medvedeva pirkstiem sūcās skābe un pilēja inde, kas līdz galam iznīcināja iepriekšējos civilizēto nāciju priekšstatus par Krievijas kādreizējā prezidenta iekšējās būtības daili. Jo no viņa teiktā likās – Maskava tūlīt, tūlīt slāvu tautu vadībā dosies nākamajā kampaņā, lai atjaunotu savas robežas, kuras, kā zināms, nebeidzas nekur.
Uz veselību, Dima! – gribas vēlēt glāzīti pacēlušam vai metriņu ievilkušam ilggadējam Putina līdzgaitniekam, bet saprotams, ka putinistu dzinulis ir naids pret citu slāvu tautu, kas izvēlējusies doties Eiropas brīvās pasaules virzienā, nevis nosmakt bizantiskā tvanā ar aziātiskiem valdniekiem.
