Veselības žurnāliste Gunta Lūse: Atradu pretstresa atslēgu! 0
Turpinām rakstīt par to, kā pārvarēt stresu. Šoreiz savā pieredzē dalās Gunta Lūse, žurnāla “36,6 °C” žurnāliste.
Skrējiens uz poda – tas ir pirmais, par ko iedomājos, ja prātoju par savu stresu. Pirms skolas vai augstskolas eksāmena, ārsta vizīti vai svarīgu interviju gaidot, es vienmēr iestrēgstu tualetē, atgriežos iestrēgt atkal un atkal. Tāpat notiek dažādās saspringtās sadzīviskās situācijās. Piemēram, man ir pēdējais laiks doties uz lidostu, bet es nevis ķeru čemodānu un skrienu uz ārdurvju pusi, bet ķeru pie vēdera…
Vēl stresa brīdī man pinas domas un kājas. Domas gluži vai sastingst, sabiezē līdzīgi mannas putrai, ja katliņā iebērts pārāk daudz putraimu, salīdzinot ar ūdens daudzumu tajā. Domas vēl varu mēģināt skubināt, bet kājas darbojas it kā pašas par sevi. Nereti esmu bijusi tuvu novelšanās fāzei, tikai laimīga sagadīšanās pasargājusi no kritiena.
Ļoti nepatīk kavēt. Ja jūtu, ka tā notiks, uztraukums savažo ķermeni. Sāk gaist adekvātā un loģiskā rīcība, kas parasti man tomēr ir raksturīga. Tādā brīdī varu pazaudēt lietas, aiziet nepareizā virzienā, sajaukt visu, ko vien iespējams saputrot.
Tieši tādēļ ne reizi vien esmu apmaldījusies mežā sēņojot. Uztraukumā plēšu pāri celmiem un purviem, noskrienu daudzus liekus kilometrus.
Eh, nabaga mani tuvinieki! Piedodiet, lūdzu, man un stresam!
Visstresainākā ir nedēļa vai divas pirms žurnāla nodošanas. Šajā laikā spriedze manī valda ne tikai darba laikā, tā ielavās arī manos sapņos. Nosapņotās šausmas gan te neatstāstīšu, lai lasītājam nerastos aplams priekšstats par žurnāla veidotājiem.
Nomodā galvā griežas spriedzes savažoti teikumi, grūti padodas brīvs un saturīgs domu plūdums. Tomēr darbs dara darītāju – uzlieku pirkstus datora klaviatūrai, ieslēdzu racionālā prāta un iztēles rāmo simbiozes versiju, un stress pamazām atkāpjas, ielien stūrī kā nogrēkojies kucēns.
Pazīstu arī sajūtu, kāda pārņem, kad stress ilgstoši kapā organismu. Tas neliek mierā ne dienu, ne nakti, uzkrājas kā lietusūdens vannītē un – sāk šļakstīties pāri.
Pirms pāris gadiem visai īsā laikā bija jānodod prāvs rakstudarbs, turklāt papildus tam bija jāpaveic visi kārtējie darba uzdevumi. Sēdēju pie datora, ņirbināju burtus dienu un nakti, lai tikai paspētu.
Nedēļām ilgi jutos tā, it kā manu ķermeni būtu caururbusi nospriegota metāla stieple.
Stindzināja uztraukums, vai visu paspēšu savlaikus. Pat miegā biju kā uzvilkta stīga.
Kad darbs bija pabeigts un nodots, iegadījās vairākas brīvas dienas. Domāju: tas nu gan ir lieliski, beidzot atpūtīšos. Taču nekā! Nolikos slimības gultā. Smeldza kauli, sāpēja viss ķermenis, jutos kā tāds izšķaidīts tomāts. Vārguļoju veselu nedēļu un tad vēl nevarēju attapties. Ja organisms ir ilgstoši turēts spriedzē, tas vairs modri nepieskata vārtus, pa kuriem var ielavīties slimība, uzbrukt negaidot.
Protams, es zinu daudzas metodes, kā iespējams mazināt stresu, ne velti strādāju veselīga dzīvesveida žurnālā. Tomēr sakāpinātā satraukuma vai steigas brīdī šīs zināšanas ne vienmēr izdodas pielietot. Piemēram, visai grūti sākt apzināto elpošanu, jo drudžainums pārmāc rāmumu. Tas ir līdzīgi kā, cenšoties aizmigt, mēģina skaitīt aitas, kas lec pāri žogam , – nu, nekas tur neiznāk!
Man patīk ieteikums atlikt uztraukumu. Nolemt, ka stresam ļaušos, piemēram, pēc svarīgās uzstāšanās vai eksāmena, uztraukšos pamatīgi, bet stundu pēc tam. Un tā arī izdarīt. Šādi esot iespējams labāk izreaģēt spriedzi.
Ar prieku vēroju, kā savaldīt stresa zirdziņu prot mana mazmeita Evelīna. To mazulei iemācījusi viņas mamma, mana meita Zanda.
Atliek tik pasacīt: “Pasaucam mieriņu!”, un Evelīna jau velk dziļu elpu, kam seko garāka izelpa.
Dziļā elpošana lieti noder, ja ir kāds satraukuma brīdis vai, piemēram, meitenei jākļūst rāmākai pirms došanās gulēt.
Nereti sakrālais teikums par mieriņu nemaz nav jāsaka, Evelīna pati jūt, ka tagad jāsāk dziļi elpot. Viņa tam mācīta jau kopš gada vecuma, labi zina, kādos brīžos nepieciešams pasaukt mieriņu. Eh, būtu man tas iemācīts kaut vai piecu gadu vecumā!…
Taču beidzot arī es esmu atradusi savu īsto metodi. Tas gan notika tikai pirms nepilniem trim gadiem. Protams, es apzināti nemeklēju līdzekli pret stresu. Vienkārši nolēmu rast jauku vaļasprieku, kur ir klātesoša mūzika un kustības. Tā nokļuvu biodejā jeb biodanza nodarbībā. Gribēju tikai brīvi izkustēties mūzikā, bet efekts izrādījās daudz dziļāks un ilgspēlējošāks.
Kā pierādīts pētījumos, regulāras biodanza nodarbības palīdz tikt pie labizjūtas un iekšējā līdzsvara, līdz ar to iespējams atbilstīgāk reaģēt ikdienas stresa situācijās.
Šī metode dod daudzveidīgu emocionāla pārdzīvojuma pieredzi, līdz ar to sāc jutīgāk uztvert pasauli. Ir mūzika, ir ķermeniska sevis pieņemšana, satikšanās ar citiem dejotājiem, jūti citu atbalstu un mīlestību…
Biodanza palīdz atjaunot pamatdrošību – pasaulei varu droši uzticēties. Pamazām atbrīvojas arī daudz apslāpētu un neapzinātu emociju, kas, iespējams, kavējušas izpaust patiesās vajadzības, jūtas un emocijas.
Tā ir teorija. Bet es to visu sajutu: ar sirdi, prātu, ādu, ķermeni.
Apmeklējot nodarbības reizi nedēļā, jau pēc pāris mēnešiem pamanīju, ka vairs tik krampjaini neuztveru notiekošo, pat ja situācija ir stresa pārpilna. Neiespringstu, lai visu izdarītu neciešami perfekti. Pie manis atnāca vieglums. Vieglums dzīvot. Darbi vedas labāk, acis mirdz daudz vairāk. Pamanīju arī to, ka robu šajā jaunajā dzīves mākā iešķeļ garāki pārtraukumi, ja neapmeklēju biodeju, piemēram, vasarā, kad nodarbības nenotiek.
Vēl man pie datora ir piesprausta zīmīte “Nogaidi!”. Arī tas palīdz nesastrēbt karstu, nelēkt uz ecēšām. Turēt sevī tik ļoti svarīgo harmonisko stīdziņu. Dzīvot un visu paveikt ar mīlestību un vieglumu.
