Knaipa terapija 0
“Ūdens dziedē visu, tas dara brīnumus, un profilakse ir labāka par ārstēšanos,” šie vārdi pieder 19. gs. vācu garīdzniekam Sebastiānam Knaipam. Viņš bijis pamatlicējs terapijai, kas balstās uz atziņām par norūdīšanos un veselīgu dzīvesveidu. Knaipa sistēmā svarīga ir piecu elementu mijiedarbība, proti, ūdens, kustību, ārstniecības augu, mentālās (gan prāta, gan ķermeņa) harmonijas terapija un veselīgs uzturs. Pērn Birštonas centrā atklātajā Knaipa terapijas laukumā izbaudāmi četri no tiem, izņemot pēdējo. Tā ir miniatūra miera osta līdzās baznīcai, kur var gan padzerties minerālūdeni un pastaigāt pa to oļainajā baskāju takā, ieelpojot sāļu izgarojumus, gan apskatīt populārākos ārstniecības augus un pameditēt. Ikvienam, kuram rūp sava veselība, šī vieta pieejama bez maksas. Ikdienas gaitās nogurušajiem iespējams relaksēties arī minerālūdens paviljonā “Villa Birutė”, kur nervus nomierina ūdens strūklaku čala.
Pastaiga pa pilsētu
Viesošanās Birštonā neaprobežojas vien ar ārstēšanos, jo te ir ko apskatīt arī ārpus dziednīcu sienām. Noteikti jādodas uz netālo Vītauta kalnu. Uzkāpjot 40 metrus augstajā krasta kraujā, paveras skaists skats uz vienu no Nemunas lokiem. Kalna pakājē redzams granītā kaltais Dižais Vītauts zirga mugurā, kas norūpējies raugās tālumā. Tā arī viņš nekad nekļuva par Lietuvas karali, lai gan gandrīz četrdesmit gadus baudīja dižkunga privilēģijas. Garajā mūžā (1350 – 1430) Vītauts panāca Romas pāvesta svētību, tomēr poļu magnāti neļāva pāvesta sūtņiem laikus nodot karaļa kroni valdniekam. Un, tā kā Vītautam nebija mantinieku, pēc viņa nāves Lietuvā sākās jukas.
No Vītauta kalna Birštonas vidū labi saskatāma Svētā Padujas Antonija baznīca (1909., arhitekts V. Mihnēvičs). Tās pakājē koka skulptūru dārzs, ko vietējie sauc par Dziesmu kalnu, jo Baltijas mākslinieki tajā attēlojuši dažādu tautu dziesmas, tostarp latviešu “Pūt, vējiņi!”. Vispār Birštonā ir ļoti daudz skulptūru – gan jau pieminētajā Kūrorta parkā, gan pilsētas centrā, tostarp piemineklis Martinam Mažvidam (16. gs.) – pirmās lietuviešu valodā izdotās grāmatas autoram –, ārstam un sabiedriskajam darbiniekam Jonam Basanavičam un rakstniekam Balim Sruogam, kurš te dzīvoja un ārstējās pēc atgriešanās no Štuthofas nāves nometnes, kur piedzīvoto aprakstīja romānā “Dievu mežs”. Pastaigas laikā vēl vajadzētu iegriezties zaļās Kūrmājas sarkanajā zālē, kur pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā tika parakstīts Lietuvas–Latvijas robežlīgums, ar kuru, kā zināms, mēs zaudējām teritorijas Palangas apkaimē, bet ieguvām pie Aknīstes.
