Juris Ulmanis: Veselības krīzi nedrīkst pārvērst par drošības krīzi 1
Koronavīrusa apkarošanas pasākumi lielākā vai mazākā mērā skāruši katru Latvijas iedzīvotāju un, ārkārtas situācijai ieilgstot, ietekmēs mūsu visu dzīvi aizvien vairāk.
Skaidrs, ka šādos apstākļos sabiedrībai un valsts valdībai jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas samazinātu slimības izplatību un mīkstinātu triecienu ekonomikai.
Sērga arī izgaismo veselības aprūpes sistēmas vājās vietas, un šajā pavasarī gūtās mācības var palīdzēt mums izveidot spēcīgāku, mūsdienu izaicinājumiem atbilstošu medicīnas sistēmu.
Nav šaubu, ka daudzus uzlabojumus var veikt jau tagad. Iegādāties modernas medicīnas iekārtas, atjaunot kādas slēgtās slimnīcas darbību, ar augstāku atalgojumu motivējot uz ārzemēm vai citām profesijām aizklejojušos ārstus.
Tomēr šajā procesā nedrīkst ļauties panikai un padoties bīstamiem aicinājumiem uz Covid-19 altāra upurēt itin visu. Diemžēl šobrīd šādas balsis atskan.
Lai arī politiskajā un mediju dienaskārtībā koronavīruss neapstrīdami ieņēmis centrālo vietu un brīžiem šķiet, ka visi spēki jāmobilizē tikai tā apkarošanai, tā tomēr nav.
Ja mēs akli metīsimies vienas problēmas risināšanā, tad pēc šīs krīzes atskārtīsim, ka esam sevi nostādījuši neapskaužamā situācijā daudzās citās jomās.
Viens otrs pārcentīgs politiķis ir gatavs cīņā pret Covid-19 mest Latvijas aizsardzības budžetu. Nevar noliegt, ka citas nozares ar skaudību skatās uz šiem 2% no IKP un labprāt iekostos kārdinošajā pīrāgā.
Taču, pirms pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, padomāsim par aizsardzības sistēmas lomu vīrusa izraisītajā krīzē un pēc tās.
Profesionāli, labi apmācīta un ekipēta armija ir sabiedriskās drošības mugurkauls ne vien militārās, bet arī civilās krīzēs. Pēc postošām dabas katastrofām civilajiem dienestiem steidz palīgā armija.
Cilvēku evakuāciju ļoti bieži koordinē un īsteno gaisa spēki. Slimības draudu mazināšanā un seku novēršanā armijai ir būtiska loma, ko uzskatāmi ilustrē šā brīža notikumi Itālijā.
Piemēram, Latvijā jau tagad armija ir devusies uz austrumu robežu palīdzēt robežsargiem gādāt, lai valsts teritorijā neienāktu inficēti cilvēki. Cilvēki, kuri potenciāli varētu paplašināt slimības izplatību.
Pasaules vēsture māca, ka tieši krīzes situācijās, kad sabiedrība ir apjukusi un valsts vara vājinās, sarosās sistēmas pretinieki. Nemieru kurināšana, centieni pārņemt varu, pat ārvalstu agresoru intervence – tās visas vēsturiski ir bijušas krīzes situāciju sastāvdaļas.
Neaizmirsīsim par neskaitāmiem militāriem konfliktiem, kas radušies starp valstīm pēc ilgstošām ekonomiskām krīzēm.
Cenšoties iegūt izdzīvošanai nepieciešamos resursus, cilvēki ir gatavi uz izmisuma soļiem. Šādus indivīdus nav grūti sakūdīt pat uz bruņotu iebrukumu citā valstī.
Diemžēl visi šie scenāriji ir iespējami arī mūsdienās, un tikai spēcīga armija var atturēt oportūnistus no centieniem destabilizēt situāciju valstī.
Esam NATO dalībvalsts un varam rēķināties ar alianses atbalstu grūtos brīžos.
To nupat kārtējo reizi apliecināja NATO, īpaši aicinot “veselības nozares krīzi nepadarīt par drošības krīzi”. Manuprāt, tas ir pragmatisks ieteikums un mums šajos mulsinošajos laikos vajadzētu sadarboties ar NATO ciešāk nekā jebkad.
Uz aliansi paļaujas trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju. Dalībvalstīs veiktā aptaujā apgalvojumam, ka dalība NATO mazina iespēju, ka kāda agresorvalsts veic militāru uzbrukumu konkrētai valstij, piekrita 73% respondentu Latvijā.
Tas ir pārliecinošs signāls, ka mums jāturpina ievērot savus solījumus aliansei, arī tos, kas attiecas uz finansējuma apjomu bruņotajiem spēkiem.
Atgriežoties pie Covid-19 krīzes, ierosinu uz potenciālajiem risinājumiem raudzīties plašāk.
Tā vietā, lai vienkārši karavīriem un zemessargiem paredzēto naudu atdotu ārstiem, vajadzētu domāt, kā lietderīgi izmantot bruņoto spēku rīcībā esošos resursus un infrastruktūru.
Karavīri apzinās savus pienākumus pret valsti un sabiedrību, jebkurā brīdī ir gatavi tos pildīt un arī pilda, jau šobrīd stiprinot valsts drošību.
