Latvijā medicīnas personāla īpatsvars viens no zemākajiem ES, būtiski atpaliekam arī Baltijā 0
Publiskajā telpā jau ilgāku laiku tiek pausts sašutums par medicīnas darbinieku zemo atalgojumu un pārmērīgajām slodzēm, norādot arī uz nepietiekamu veselības nozares finansējumu. Kā tad ir patiesībā, un vai minētajām pretenzijām ir pamats?
Ja pacients iet pie daktera, lai izstāstītu par veselības problēmas, vizītes turpinājumā parasti notiek izmeklējumi, analīzes u.tml. procedūras, lai noteiktu diagnozi.
Līdzīgi arī ar Latvijas veselības aprūpes sistēmu – lai to vispusīgi un bezkaislīgi novērtētu, var apskatīt dažādus statistikas datu avotus un veikt salīdzinājumus gan dažādos periodos, gan starp valstīm.
Dati par Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa pašnovērtējumu liecina, ka aptuveni 44,2% iedzīvotāju vecumā no 16 gadiem vērtē savu veselību kā ļoti labu vai labu – starp ES 28 valstīm, kur vidējais līmenis ir 68,8%, mums ir 2. zemākais rādītājs (zemāk ir tikai Lietuvā – 43,7%).
Lai arī pēdējos gados ir notikuši uzlabojumi, joprojām visai slikts veselības pašsajūtas līmenis ir darbspējas vecuma grupās: 35–44 gadu vecumā savu veselību kā sliktu vai ļoti sliktu vērtē 7,2%, 45–54 gadu vecumā – 10,5%, bet 55–64 gadu vecumā – jau 19,8%.
Latvijā ik gadus mirst aptuveni 28 tūkstoši, tādējādi mirstības līmenis (pret iedzīvotāju skaitu) ir 1,5% jeb uz pusi augstāks pret ES vidējo rādītāju (1,0%).
Biežākie nāves cēloņi Latvijā, tāpat kā citur, ir asinsrites sistēmas slimības un audzēji. Vislielākā atšķirība starp Latvijas un ES mirstības līmeni ir uz asinsrites sistēmas slimību rēķina – Latvijā tās ik gadu paņem 0,9% no iedzīvotājiem, kamēr vidēji ES – tikai 0,4%.
Jāpiebilst, ka Latvija izceļas arī ar mirstības rādītājiem no dažādiem ārējiem cēloņiem – tie ir nāves gadījumi, kas nav atkarīgi no veselības stāvokļa, notiek pēkšņi un kur mediķi visbiežāk vairs nevar palīdzēt.
Kaut arī šajos rādītājos pēdējo gadu gaitā ir bijis uzlabojums, tomēr joprojām Latvija atrodas ES vadošo valstu pozīcijās pēc mirstības no transporta negadījumiem, slepkavībām, pašnāvībām un slīkšanas.
Ja runā par novēršamo mirstību (t. i., tādu, ko iespējams novērst, realizējot atbilstošu veselības aprūpes politiku un veselīga dzīvesveida popularizēšanu), starp ES valstīm Latvijas rādītāji ir 2. augstākie (1. vietā – Lietuva).
Rezultātā arī paredzamais mūža ilgums Latvijā sievietēm (79,6 gadi) ir 3. zemākais, vīriešiem (69,8 gadi) – 2. zemākais, savukārt paredzamais veselīgā mūža ilgums gan sievietēm (54,9 gadi), gan vīriešiem (52,3 gadi) ir pats zemākais starp ES valstīm.
Veselības nozares finansējums (% pret IKP) ES valstīs 2016. gadā bija vidēji 7,1%, Latvijā – tikai 3,7% IKP. Kamēr tuvāko gadu apņemšanās Latvijā ir sasniegt 4% pret IKP, kaimiņvalstīs jau tagad šie rādītāji ir uz pusi lielāki: Lietuvā – 5,8%, Igaunijā – 5,3%. Salīdzinot dažādas ES valstis, ir redzams, ka visai bieži sabiedrības veselības rādītāji ir cieši saistīti ar nozares finansējuma līmeni (skat. attēlu).
Protams, ka sava ietekme ir arī līdzekļu izlietojuma lietderībai un mērķiem – piemēram, investīcijām ES valstīs vidēji tiek izlietoti 3,6% no visa veselības finansējuma, bet Latvijā – 9,2% (2. augstākais rādītājs ES), kas rada jautājumu – vai ēkas un dažādas būves ir mūsu prioritāte?
Tikmēr medicīnas personāla (ārstu un medmāsu) īpatsvars pret iedzīvotāju skaitu ir viens no zemākajiem, t. sk. būtiski atpaliekot arī Baltijas valstu vidū.
Arī atalgojums veselības aizsardzībā strādājošiem (% pret kopējo atalgojuma fondu valstī) Latvijā ir tikai 4,4% (Lietuvā – 6,1, Igaunijā – 5,6%). Tādējādi Latvijas medicīnas personālam ir salīdzinoši augstāka slodze, zemāks atalgojuma līmenis un lielāks vilinājums doties strādāt uz citām ES valstīm, kas pacientiem savukārt nozīmē sliktāku veselības aprūpes kvalitāti un pakalpojumu pieejamību.
Šobrīd 44% no veselības izdevumiem Latvijā ir privātais finansējums, ko sedz paši pacienti, darba devēju polises u.tml. – starp OECD valstīm lielāks īpatsvars ir tikai ASV, Meksikā un Korejā.
Darba devējus uztrauc Latvijas veselības aprūpes sistēmas kvalitāte. Kā rāda uzņēmumu novērtējums, slimības gadījumi ir pārrēķināmi dīkstāvēs, nepieciešamās papildu maiņās un dažādās citās izmaksu pozīcijās – valstij tas savukārt nozīmē pazaudētu daļu ekonomiskās aktivitātes un nesamaksātus nodokļus.
Tāpēc ir nepieciešama kopīga izpratne un apņemšanās, lai veselības nozarē tiktu palielināts finansējums (tajā skaitā personāla atalgojums) un tā izmantošana būtu mērķtiecīgāka.
Autors Jānis Hermanis ir LDDK finanšu un nodokļu eksperts
