Politiķi grib ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, tikai nezina, kurā gadā 18
“Ja 2014. gada 1. jūlijā būtu sākta valsts obligātā veselības apdrošināšana, kā tas bija plānots, tad patlaban veselības aprūpes budžets būtu par 30 procentiem lielāks, par 25 – 30 procentiem būtu pieaugušas mediķu algas, kā arī būtu samazinājušās pacientu iemaksas un gaidīšanas rindas pie speciālistiem un izmeklējumiem,” tādu prognozi Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē pauda bijusī veselības ministre Ingrīda Circene.
Deputāti bija uzaicinājuši veselu pulku ministriju ierēdņu, Darba devēju konfederācijas, Ārstu biedrības, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, arī Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjus, lai pie “atmiņu ugunskura” uzklausītu eksministres Circenes stāstījumu, kāpēc veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts Saeimā netika tālāk par pirmo lasījumu un ko tagad ar to darīt. Komisijas vadītājam Romualdam Ražukam (“Vienotība”), deputātiem zaļzemniekiem Aijai Barčai, Gundaram Daudzem, Andrim Bērziņam, kā arī Ingunai Rībenai (Nacionālā apvienība) šis stāsts par desmit gadu grūto ceļu uz veselības apdrošināšanu ir zināms. Arī Silvijai Šimfai (“No sirds Latvijai”), kura pirms tam pārzināja sociālos un veselības jautājumus Latvijas Pašvaldību savienībā, kā arī ārstam Mārtiņam Šicam (Latvijas Reģionu apvienība) tas nav svešs. Izklausījās, ka vienīgi zaļzemniekam Edgaram Putram veselības apdrošināšanas vēsture bija mazāk zināma, un to var saprast, jo viņš ir iesācējs.
I. Circene: “Veselības aprūpei kopš neatkarības atjaunošanas naudas ir divreiz mazāk, nekā nepieciešams, un tiek sacīts, ka, lūk, mēs jau nezinām, kur tā nauda paliek. Faktiski mēs to ļoti labi zinām – darba grupas ir strādājušas viena pēc otras un secinājušas, ka neefektīvākā ir primārā veselības aprūpe. Par to liecina tas, ka arvien vairāk cilvēku nokļūst uzņemšanas nodaļās un slimnīcās, kur viss ir desmitreiz dārgāks. Darba grupas ir strādājušas gadu desmitiem un vienmēr nonākušas pie šāda slēdziena. Tiem, kuriem vajadzētu efektīvāk strādāt (I. Circenei šī iemesla dēļ bija konflikts ar ģimenes ārstiem. – M. L.), likumprojekta virzību ir apstādinājuši, un viss atkal tiek sākts no gala.”
Circene atgādināja, ka arī Valda Dombrovska valdības laikā četrus mēnešus strādājusi darba grupa, kurā analizētas gan sociālās iemaksas, gan iespēja veselībai piešķirt daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan arī apsvērta iespēja ieviest atsevišķu veselības nodokli. “Ideja ir vienāda visiem variantiem – tas ir personificēts maksājums medicīnai,” atgādināja Circene.
Bet ko darīt tagad? Politiķi joprojām nav izšķīrušies, vai veselībai lietderīgāk ir iezīmēt daļu no sociālā nodokļa vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Circene piedāvā otro variantu, taču tas neesot kā akmenī iecirsts – Igaunijā un Lietuvā medicīna “barojas” no sociālā nodokļa. Taču, grozies kā gribi, tas saistīts ar nodokļu maksāšanu. Kā sacīja Circene, labajai iecerei krustu pārvilkušas tuvojošās Saeimas vēlēšanas. Deputātiem radušās bažas: ja kāds nemaksā nodokļus un tagad liksim viņam tos maksāt, vai viņš par mums vairs balsos?
Circenes iesniegto likumprojektu ielika atvilktnē, un atbalsta tam nebija arī no jaunā veselības ministra Gunta Belēviča (ZZS).
Bet kas notiks tālāk? Gan Laimdotas Straujumas, gan Māra Kučinska valdības deklarācijā ir apņemšanās ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Tikai nav norādīts gads, kad tas tiks izdarīts. Skaidrs ir vienīgi tas, ka līdz šā gada 1. jūlijam Veselības ministrijai kopā ar Finanšu ministriju un Labklājības ministriju Saeimai būs jāiesniedz savs redzējums par valsts obligātās veselības aprūpes projekta īstenošanu. Finanšu ministrijā patlaban strādā veselības aprūpes darba grupa, kas analizē, ka uzlabot mazā veselības aprūpes finansējuma efektivitāti, pastāstīja FM Budžeta departamenta direktore Jolanta Plūme, piebilstot, ka tikai tad var lemt par papildu finansējuma piešķiršanu.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis norādīja, ka vajadzētu rūpīgāk pameklēt finanšu rezerves sociālajos maksājumos, piemēram, otrajā pensiju līmenī, kas sastāda 6% no sociālā nodokļa. “Bet varbūt pietiek ar 4% un starpību var novirzīt medicīnai?” vaicāja Jaunsleinis.
