Veselas locītavas pēc iespējas ilgāk! Daļu iespējams pasargāt, mainot dzīvesveidu 0
Sāpes locītavās var radīt gan traumas, gan dažādas muskuļu un skeleta, gan citu orgānu sistēmu slimības, tostarp infekcijas un ļaundabīgie audzēji.
Lai no tām atbrīvotos, pats galvenais – vērsties pie ārsta, noskaidrot, kas par lietu, un sākt ārstēšanos.
Taču ir virkne locītavu problēmu, no kurām var izvairīties ar profilakses pasākumiem vai vismaz attālināt, piemēram, samazinot ķermeņa svaru, ēdot veselīgi, vingrojot, sargājot sevi no kritieniem un traumām.
Nokritu, sasitu – kas tur liels!
No lielākām vai mazākām traumām visbiežāk cieš ceļa locītavas. Sāpes tajās biežāk saistās ar menisku, skrimšļa vai kaulu bojājumu, krustenisko vai citu saišu sastiepumu vai plīsumu. Locītava pēc traumas var sāpēt pat vairākas nedēļas, taču, ja dažas dienas pēc traumas sāpes nemazinās, bet kļūst stiprākas, jāvēršas pie traumatologa, it īpaši tad, ja traumētā locītavā ir arī ierobežots kustību apjoms.
Sāpes var radīt atdalījies meniska vai skrimšļa gabaliņš, kas nonācis sinoviālajā šķidrumā, kas piepilda locītavas kapsulu. Medicīnas sabiedrības “ARS” traumatologs ortopēds Jānis Dobelnieks norāda, ka tas, kurā vietā sāp, var palīdzēt noskaidrot ceļa locītavas sāpju iemeslu. Piemēram, sāpes locītavas sānos parasti saistītas ar saišu bojājumu vai meniska plīsumu, aizmugurē – ar meniska plīsumu vai Beikera cistu, kas visbiežāk liecina par locītavu slimību, piemēram, artrozi.
“Ceļa locītavā atrodas meniski, kas kā starplika vai amortizators ir starp diviem kauliem. Ar savu formu tie gādā par to, lai apaļa kaula virsma slīdētu pa plakanu un locītava būtu stabila. Vesels menisks ir kā stingra gumija, taču deģeneratīvo izmaiņu dēļ tas var zaudēt elastīgumu, plaisāt un plīst.
Meniska atlūzu dēļ locītava ne tikai var sāpēt, bet var parādīties kustību ierobežojumi, kas neļauj kāju nedz iztaisnot, nedz arī pilnīgi saliekt,” viņš stāsta.
Atlūzuši meniska vai skrimšļa fragmenti kairina locītavu.
Ja tie no locītavas netiek izņemti ķirurģiski, veicot artroskopiju, ar laiku to dēļ skrimslī veidojas caurums, pāatrinot deģeneratīvos procesus locītavā.
Nodarbojoties ar sportu, piemēram, basketbolu, hokeju vai futbolu, var gadīties traumēt ceļa locītavu saites. Visbiežāk cieš priekšējās krusteniskās saites, kas tiek daļēji, retāk pilnībā sarautas. Locītava pēc šādas traumas var sāpēt vairākas nedēļas, jo plīsušo saišu šķiedru atjaunošanās ilgst apmēram pusotru mēnesi. Nopietnākos gadījumos jāveic operācija un saites jāsašuj. Jāņem vērā, ka, pārtraucot profesionālā sportista gaitas, var nākties saskarties ar locītavu veselības problēmām.
Slimības un ne tikai locītavās
“Pacienti jau sevi pazīst vislabāk. Ja locītavu sāpes ir ilgstošas, jāiet pie ārsta, jāveic mērķtiecīgi izmeklējumi un jāmeklē to cēlonis. Bez ievērības nedrīkst atstāt sāpes, kas jūtamas ilgāk par divām nedēļām.
Ja locītava turklāt ir arī pietūkusi, apsārtusi, karsta, pie ārsta jādodas nekavējoties,”
uzsver P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja profesore Daina Andersone, piebilstot, ka īpaši uzmanīgiem jābūt tad, ja sāpes muskuļos un locītavās parādījušās bez iemesla.
Lai locītavas būtu veselas, liela nozīme ir skrimšļa kvalitātei. Kustību laikā nedrīkst rasties berze, tādēļ tam jābūt stipram, gludam un slīdīgam. Ja gaidu gaitā skrimslis kļuvis raupjš un nelīdzens, radušies bojājumi, tas liecina, ka locītavu skāris osteoartrīts jeb osteoartroze – lēni progresējoša, deģeneratīva slimība, kurai raksturīgas izmaiņas locītavu virsmās, kā arī locītavu spraugas sašaurināšanās.
No tā parasti cieš ceļu un gūžas locītavas, kurām dzīves laikā jāiztur vislielākā slodze. Pakāpeniski nodilstot skrimšļa kārtai, kura klāj kaulu virsmas, rodas jauni kaula veidojumi jeb osteofīti. “Slimībai raksturīgas sāpes locītavā kustību laikā, ierobežots kustību apjoms, stīvums, gaitas izmaiņas, klibošana,” stāsta profesore.
Piemēram, kustību ierobežojumi gūžas locītavā var izpausties kā nespēja noliekties, lai uzvilktu vai novilktu apavus, apgrūtināta kāpšana pa kāpnēm. Risku saslimt ar osteoartrītu palielina iedzimtība – ja ar to jau slimojis kāds no vecākiem vai vecvecākiem, liekais svars, locītavu traumas, nodzīvotie gadi – vidēji slimība sāk izpausties pēc 45–50 gadu vecuma.
Locītavu sāpju iemesls var būt arī kāda no autoimūnām slimībām, piemēram, reimatoīdais artrīts, ankilozējošais spondiloartrīts, vielmaiņas traucējumi, piemēram, podagra, kad pacienta asinīs palielinās urīnskābes līmenis, tās kristāli izgulsnējas locītavās, izraisot iekaisumu un spēcīgas, pēkšņas sāpes pirkstu vai ceļa locītavā, vai pat dažādi infekciju izraisītāji ārpus locītavas, piemēram, salmonellas, hlamīdijas, ļaundabīgie audzēji un citas saslimšanas.
Lai noteiktu diagnozi, ārstam svarīgi zināt, vai sāp viena vai vairākas locītavas, no rītiem vai vakarā.
Reimatoīdā artrīta sāpes pirmās parasti skar abu roku pirkstu un plaukstu pamatnes locītavas, bet tikai pēc tam – arī elkoņus un ceļgalus. Sāpes īpaši pastiprinās uz rīta pusi, locītavas ir pietūkušas.
Ja sāp tikai viena locītava, tas visbiežāk saistīts ar deģeneratīvām vai cita veida izmaiņām šajā locītavā, piemēram, skrimšļa bojājumu, saišu vai locītavas kapsulas iekaisumu. Iekaisuma sāpes parasti pastiprinās naktīs, uz rīta pusi, bet, piemēram, osteoartrīta radītās – kustību laikā.
Jo ilgāks bijis miera periods, jo stiprākas sāpes, atsākot kustības, bet, slimībai progresējot, locītava sāp, arī atrodoties miera stāvoklī, un sāpes var pastiprināties lietainā laikā. Reimatoīdā artrīta pacienti jūt arī stīvumu slimības skartajās locītavās, kas parasti vairāk izteikts no rītiem, un iekustinot tās pāriet. Osteoartrīta pacientiem savukārt stīvums locītavā parādās pēc slodzes, īpaši garākas pastaigas.
Mazāk ēd, vairāk kusties!
Lai gan bojātā locītava pati vairs atveseļoties nevar, ar dažādiem paņēmieniem iespējams mazināt sāpes un padarīt deformācijas gaitu pēc iespējas lēnāku. Šie paši ieteikumi lieti noderēs arī tiem, kuri grib pasargāt savas locītavas, lai tās bez sāpēm kalpotu līdz sirmam vecumam. Pirmais ieteikums – kopā ar dietologu un sporta ārstu sastādīt plānu liekā ķermeņa svara samazināšanai, protams, ja tāds ir, lai atslogotu locītavas. Otrkārt, regulāri nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, izvēloties sporta veidus un vingrojumus, kas nostiprina muskulatūru, neradot papildu slodzi locītavām.
Ikviens, kas cīnījies ar lieko svaru, zina, cik grūti panākt, lai tas neatgrieztos.
Sporta ārste Sandra Rozenštoka norāda, ka nevajag censties vēlamo svaru sasniegt vienā piegājienā, bet vairākos. Ik pa brīdim svara mazināšanu vajag pārtraukt, lai kādu laiku sasniegto rezultātu noturētu nemainīgu. Tas ļauj organismam pakāpeniski tam piemēroties, nevis steigšus atgūt zaudēto.
“Pamazām jāpalielina dārzeņu īpatsvars uzturā, jo tajos ir daudz šķiedrvielu un maz kaloriju. Tas pieradinās organismu pie tā, ka pārtika, lai to izmantotu, ir jāpārstrādā. Ēdienam jābūt liesam, vienkāršam un mazās porcijās. Tā tas tiks ātri pārstrādāts, nevis izmantots uzkrājumu veidošanai. Ja ikdienā paredzama lielāka fiziska slodze, jālieto produkti, kuros ir daudz olbaltumvielu – gaļa, zivis, olas, piena produkti, ja vajadzīga papildu enerģija, ēdienkartē jāiekļauj rīsi un makaroni,” viņa saka.
Paralēli uztura izmaiņām ikdiena jāpapildina ar sporta aktivitātēm, kurām nepieciešamo enerģiju organisms gūst no tauku rezervēm. Ieteicama ilgstoša zemas vai vidējas intensitātes spēka slodze. Ārste teic, ka pilnīgi pietiek, ja spēka slodzes vingrinājumus veic 15 minūtes dienā. Tie ir pavisam vienkārši, piemēram, atspiešanās pret sienu, roku izapļošana, celšanās pirkstgalos, guļot uz muguras, pa diagonāli tuvināt kājas un rokas. Lai palielinātu slodzi, rokās var turēt hanteles. Vienu divas reizes nedēļā vajadzīga spēka slodze, kas ilgāka par vienu stundu, piemēram, peldēšana, riteņbraukšana, nūjošana.
“Peldēšana norūda, nostiprina muguru un locītavas, jo tajā tiek iesaistītas ļoti daudzas muskuļu grupas. Salīdzinājumā ar citiem sporta veidiem peldēšanai ir lielas priekšrocības, jo tiek atslogotas locītavas un starpskriemeļu diski, ūdens blīvums, kas ir daudzkārt lielāks nekā gaisam, bremzē kustības un samazina iespēju gūt traumas,” stāsta sporta ārste.
Peldēšanai nepieciešama liela kustību amplitūda, tās laikā tiek pamatīgi, bet saudzīgi izkustinātas visas locītavas, kurām nav jānotur viss ķermeņa svars. Kustoties ūdenī, ķermenim jāpārvar apmēram divpadsmit reizes lielāka pretestība nekā parasti, tādēļ pieaug kaloriju patēriņš.
Piemēram, aktīvi peldot 15 minūtes, iespējams sadedzināt apmēram 200–300 kalorijas.
Jebkura fiziska slodze, arī ūdenī, atkarīga no cilvēka veselības stāvokļa, vecuma, dzimuma un fiziskās sagatavotības. Tie, kas fiziski ir labi sagatavoti, var atļauties arī lielāku slodzi, piemēram, četras piecas reizes nedēļā peldēt 45 minūtes. Iesācējiem pietiks arī ar 20 minūtēm divas trīs reizes nedēļā, peldēšanas ilgumu pakāpeniski pagarinot.
Mūsdienās ļoti populāra kļuvusi skriešana, taču ārsti to neuzskata par pašu veselīgāko nodarbi, it īpaši tad, ja jau ir kādas locītavu problēmas. Skriešana ir traumatisks sporta veids, jo var tikt bojāts skrimslis ceļa locītavās, kas gadu gaitā jau tā zaudējis kvalitāti. Skriešanas laikā viena kāja atraujas no zemes, kamēr viss ķermeņa svars gulst uz otru kāju. Atsitienu pret zemi jūt visas locītavas, arī mugurkauls, tādēļ tiem, kuri cieš no muskuļu un skeleta sistēmas slimībām, skriešanu labāk aizstāt ar saudzīgākām fiziskajām aktivitātēm.
Vingro katru dienu
Tie, kuriem jau zināms locītavu sāpju iemesls, lai saglabātu to kustīgumu, paralēli medikamentiem noteikti tiks ieteiktas arī dažādas rehabilitācijas un fizikālās medicīnas metodes, piemēram, ārstnieciskā vingrošana. Gadiem ejot, sānu, sēžas un kāju muskulatūra kļūst vājāka, radot priekšnoteikumus deģeneratīvām izmaiņām gūžas locītavā.
Pakāpeniski samazinās kustību amplitūda locītavā, parādās sāpes, nereti nav iespējams iztaisnot kāju virzienā uz aizmuguri, tādēļ ķermenis sāk liekties uz priekšu, izmainās stāja, gaita. Piemēram, cilvēkiem, kuriem jaunībā bijusi gūžas trauma, ar gadiem attīstīsies osteoartroze – tas pats attiecas arī uz ceļu locītavām, bet ar mērķtiecīgiem vingrojumiem, ko ierādījis fizioterapeits, slimību iespējams attālināt.
Vingrojot mājās, var izmantot arī dažādus palīglīdzekļus, piemēram, gumijas vingrošanas lenti, kas darbojas kā spēka trenažieris. Tā noslogo muskuļus ar pretestību, turklāt lenti var nostiprināt sev priekšā, sānos vai aizmugurē, augstāk vai zemāk, nodrošinot ļoti mainīgu kustību leņķi un iespēju darboties dažādās plaknēs.
Vingrošana ar gumijas lenti trenē daudz vairāk muskuļu grupu nekā darbošanās ar hantelēm vai citiem vingrošanas rīkiem. Turklāt tā stabilizē arī locītavas, tādēļ elastīgās vingrošanas lentes bieži izmanto ārstnieciskajā rehabilitācijā pacientiem pēc locītavu traumām vai operācijām.
Uzziņa
Vingrojumi gūžas locītavu veselībai:
* Guļot uz vēdera, 20–25 reizes stingri savilkt un atbrīvot sēžas muskuļus vai pacelt uz augšu ceļgalā saliektu kāju.
* Guļot taisni uz sāniem, atbalstīties uz rokas vai nolikt galvu uz vingrošanas paklājiņa. Kāja, kas atrodas virspusē, iztaisnota, apakšējā saliekta ceļgalā. Iztaisnoto kāju pagriež tā, lai papēdis būtu vērsts uz augšu, bet purngals uz leju un 10–15 reizes lēnām paceļ to uz augšu. Guļot uz otriem sāniem, atkārto to pašu arī ar otru kāju.
* Guļus uz muguras, 15–20 reizes virzīt uz sāniem taisni izstieptu kāju. Vingrinājums veicina kustību apjoma saglabāšanu gūžas locītavās.
* Lai pastieptu gūžas muskuļus, guļot uz muguras, ceļgalos saliektas kājas pēc kārtas noliec uz vienu un otru pusi.
* Guļus uz muguras 20–25 reizes lēnām saspiest starp saliektiem ceļgaliem elastīgu bumbu vai spilvenu.
* Guļus uz sāniem – apakšējā kāja iztaisnota, virsējā celī nedaudz saliekta. Vairākas reizes pacelt uz augšu ceļgalu, neizkustinot pēdu.
Eksperti
Medicīnas sabiedrības “ARS” traumatologs ortopēds Jānis Dobelnieks
P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja profesore Daina Andersone
Sporta ārste Sandra Rozenštoka
