„Veselais saprāts uzvarēs!” Saruna ar ukraiņu operdziedātāju Pavlo Balakinu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainā dzimušais bass PAVLO BALAKINS šobrīd ir viens no izcilākajiem savas paaudzes solistiem Igaunijā. Kopš Ukrainas kara sākuma pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas plīvo Ukrainas valsts karogs un Pavlo Balakins pirms izrādes Rīgā dzied Ukrainas himnu.
Mēs sākām runāt par mūziku, par kultūru, tomēr drīz vienojāmies – par mūziku runāsim citreiz. Pēc kara. Šopavasar izcilais operdziedātājs uzstājas vairākās lomās arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Džuzepes Verdi “Aīdas” atjaunotajā uzvedumā viņš tēlo Ramfisu, savukārt operas “Luīze Millere” koncertuzvedumā dzied Grāfa Valtera lomu.
– Jūs esat dzimis un audzis Doņeckā, kādu atceraties šo pilsētu?
P. Balakins: – Doņecka bija ukraiņu pilsēta, tur mācījos un beidzu arī Doņeckas konservatoriju. Protams, Doņecka man ir ļoti mīļa, jo tur pagāja mana bērnība un studiju gadi, tā bija bezrūpīga un interesanta dzīve – bieži tikāmies ar draugiem, pie mums brauca profesori no citām augstskolām gan no Kijevas un Ļvovas, gan no Krievijas – Maskavas un Pēterburgas. Atceros, ka lekcijas mūzikas literatūrā un vēsturē klausījāmies abās valodās – krieviski un ukrainiski –, neviens neiebilda, nebija nekādu problēmu.
Tāpat bija arī mūsu Doņeckas operā – dziedāja gan ukrainiski, gan krieviski. Domāju, Doņeckas drāmas teātrī 80 procentus izrāžu spēlēja ukraiņu valodā, pārējais bija krieviski. Iedzīvotāji nāca uz izrādēm, klausījās uzvedumus abās valodās. Bieži esmu uzstājies arī Ļvovas operā, tā atrodas Rietumukrainā. Ja tur runāja krieviski, kāds, iespējams, atskatījās, jautāja, no kurienes, bet – lai būtu agresija – nē. Nekad dzīvē neesmu dzirdējis, ka kāds kaut ko pārmestu. Nekad dzīvē. Tas ir absurds.
Ukraina un Krievija pārstāv divas dažādas kultūras, to saku kā cilvēks, kuram ir divas dzimtās valodas – ukraiņu un krievu. Tās ir divas līdzīgas, tomēr pavisam dažādas valodas – kā somu un igauņu vai franču un itāļu.
Esmu tikai muzikants, pēdējās dienās vēroju ziņas un pārdzīvoju. To visu skatos naktīs, jo nevaru pagulēt, kaut gan – lai spētu dziedāt, man būtu kaut nedaudz jāizguļas. Ir ļoti grūti – visi mani brāļi karo tur, tikai es esmu šeit… Ir šausmīgi, ko tādu neviens negaidīja līdz pat pēdējam brīdim.
Ļoti uzmanīgi sekoju līdzi visiem notikumiem, kaut nu sirds izturētu, ne manējā, bet to cilvēku sirdis, kuri atrodas Ukrainā. Ir jābūt dzelzs cilvēkam, bet mēs uzvarēsim! Un jau uzvaram – uzvarējām, uzvaram un uzvarēsim. Veselais saprāts uzvarēs, jo kopā ar mums ir visa zemeslode, planēta, visi adekvātie cilvēki, tai skaitā krievi. Man ir daudz krievu tautības draugu gan Krievijā, gan Igaunijā.
Es varu runāt krieviski, protams, bet esmu ukrainis. Uzskatu, ka man ir divas dzimtās valodas – ukraiņu un krievu. Krievu valoda ir viena no manām dzimtajām valodām – Turgeņeva krievu valoda, Tolstoja krievu valoda… Visu mūžu esmu runājis krieviski, mana māte un tēvs runā krieviski, mūsu kaimiņi un draugi Doņeckā bija gan ukraiņi, gan krievi, mums nebija nekādu problēmu savā starpā sarunāties. Man vēl joprojām ir simtiem krievu draugu Ukrainā un arī pašā Krievijā.
Doņecka bija skaista, kulturāla pilsēta, pie mums brauca draugi no Maskavas un Pēterburgas teātriem. Viņi vienmēr teica, ka gribot Doņeckā atgriezties. Tad, kad sabrauca okupanti, viņi no manas dzimtās pilsētas izveidoja prastu, netīru, apspiestu padomju pilsētu.
– Klausos jūsu stāstītajā ar šausmām, tāpat kā ar šausmām katru dienu skatos ziņas. Tiek iznīcināti cilvēki, tiek iznīcinātas nozīmīgas kultūras ēkas, nekas netiek saudzēts.
– Domāju, ka Putins ir sajucis prātā. Viņš nogalina ukraiņus, jo, protams, ukraiņi nav krievi. Kā viņi saka – brāļu tauta. Viņš nogalina visus, arī krievus, kuri dzīvo Ukrainā. Tas ir vēl sliktāk par Hitleru. Jau kopš Poltavas kaujas pirms 400 gadiem Ukraina cīnās ar Kremli, un visu laiku Kremļa sapnis ir bijis iegūt, pakļaut Ukrainu. Tikai no Kremļa sāka skanēt balss par neonacistiem, sāka sarīdīt cilvēkus. Putins ir čekists, viņam ir vajāšanas mānija, viņš iedomājas, ka visur šeit sēž neonacisti un grib iznīcināt Krieviju.
Ir jāsaprot, ka notiekošais ir viena cilvēka fantāzija, pat ne fantāzija, tās ir Putina un viņa apkārtējo briesmoņu iedomas. Viņi iedomājās, ka var apzagt paši savu valsti, iedomājās, ka izdosies viegli paverdzināt mūsu zemi.
Krievija cerēja, ka dažās dienās ieņems Kijevu, galvenos apšaus un atkal izveidos Padomju Savienību. Bet tiem cilvēkiem nav izpratnes, kas ir Ukraina, kas ir ukraiņa iekšējā būtība, kāds ir viņa mugurkauls. Viņi cerēja, ka arī Ukrainā notiks tāpat kā Krievijā, ka pie mums būs tādi paši vergi, kuri izbīstas, ja viņus drusku pasit ar nūjām. Viņi taču bija redzējuši Maidanu, viņiem vajadzēja saprast, ka ukraiņi nepadosies! Ir briesmīgi, ka tagad bojā aiziet tik daudz cilvēku.
Putins dzīvo savās fantāzijās. Kad pēc zaudēta uzbrukuma harkovieši atbildēja ar nopietnu aizsardzību, viņš deva pavēli bombardēt Harkovu. Tur vairāk par pusi iedzīvotāju ir etniskie krievi, tur dzīvo bērni, kuri domā krieviski, runā krieviski, sapņo krieviski. Otrā pasaules kara laikā Harkova bija varoņpilsēta, ukraiņi toreiz pilsētu noturēja, mūsu, ukraiņu un krievu, vectēvi kopā cīnījās pret fašismu.
Tagad mani draugi un radi stāsta, ka Doņeckā uz ielām laupa cilvēkus, pat pusaudžus, lai viņus sūtītu uz fronti, lai iegūtu lielgabalu gaļu. Es lūdzu Latvijas iedzīvotājus – ja jums ir draugi un radi Doņeckā, Krimā, visur Krievijā, Baltkrievijā, brīdiniet, ka ienaidnieks savāc cilvēkus un sūta viņus kaujās. Es aicinu slēpt jauniešus, slēpiet pagrabos, neļaujiet iet pa ielu! Tas ir ļoti svarīgi. Ukrainas kaujās kājniekiem nav nekādu izredžu izdzīvot. Tāds Krievijas armijas kājnieks uz Ukrainas zemes ir tikai vienu dienu, tad viņu saņem gūstā vai nošauj kaujā. 2014. gada kara laikā Krievija izlikās, ka glābj Krimas krievu bērnus, bet tagad šos pašus jauniešus savāc un sūta uz fronti. Tie taču ir vēl bērni, ne viņi saprot dzīvi, ne politiku, tā ir slepkavība. Es teātrī strādāju jau divdesmit gadus, varu atšķirt tēlojumu – kareivji tiešām nezina, ka viņus ved karā.
– Ko par uzbrukumu Ukrainai domā Tallinas krievi?
– Kopš 2008. gada dzīvoju Igaunijā, runāju igauniski, jo cienu valsti, kurā dzīvoju un strādāju. Kad man ir laiks, labprāt mācos valodas. Pat varu pateikt latviski (mūsu saruna notiek krievu valodā. – D. J.) – dzīvoju Rīgā un strādāju Nacionālajā operā, mans vārds ir Pavlo.
Kad notika Krimas aneksija, laimīgā kārtā iztika bez asinīm. Ļoti pārdzīvoju jau toreiz, varu tikai iedomāties, ko izjūt cilvēki, kuri tur dzīvo vēl pašlaik. Viss atkārtojas. Nesaprata jau, ka tas ir šausmu sākums. Šeit, Baltijā, tai skaitā Igaunijā, daudzi krievi aplaudēja – “Krim nash”. Atceros, kā Tallinā bļaustījās pūlis, viņiem tā bija kā izklaide, hobijs, iekšējā nepieciešamība, impēriskās ambīcijas. Viņi nesaprot, ka tādējādi saviem bērniem atņem nākotni. Tagad šie bļaujošie Igaunijas krievi pieklusuši – viņi ir šokā, pilnīgās šausmās. Arī viņiem radi dzīvo Ukrainā, viņi redz, kas tur notiek. Viņi saprot, ka Tallinā viņu apdzīvotie rajoni būtu pirmais Krievijas bumbu mērķis.
– Vai pēdējos gados esat uzstājies arī Krievijā?
– Es daudz uzstājos koncertos. Pēc Gruzijas kara Krievija pārvērtās par sektu. Ko vadība iedzīvotājiem teica, to visi tikai atkārtoja. Ja Putins teica – hunta, tad visi tā arī atkārtoja. Ja tagad saka: militāra operācija, tad visi atkārto – militāra operācija. Kāda militāra operācija, ja bombardē Ukrainu? Kā zombiju masa, kas neko nedomā.
Krievijas armija bombardē Kijevu, Harkovu, Odesu… Bet zombiji pie TV ekrāniem tic tam, ko viņiem iestāsta.
Jebkurš cilvēks, kurš atbalsta Putinu, ir pilnībā vainīgs manas dzimtenes asiņu liešanā. Protams, tie, kuri nav to atbalstījuši, tagad cieš, turklāt viņiem ir sirdsapziņa. Tiem, kuri viņus iecēluši, palīdzējuši noturēties amatā – tiem sirdsapziņas nav. Visi, kuri parakstījās par Krimas ieņemšanu, visi tie, kuri par to priecājās, visi tie, kas Putinu ievēlēja, visi tie, kuri viņu neapstādināja… To vidū bija aktieri, dziedātāji, mākslinieki, politiķi, armijnieki… Domāju, ka viņus visus vajadzētu sodīt, visus, līdz pēdējam, kopā ar Baltkrievijas diktatoru. Viņi paši rakstīja publiskas vēstules, uzstājās televīzijā, tie ir pierādījumi, jo izmeklēšanā viņi mēģinās teikt, ka nav bijuši atbalstītāji.
Kremli vajadzētu iznīcināt no zemes virsas, tas ir ļaunuma perēklis visai pasaulei. Viņi ir kā plēsīgi zvēri. Krieviem vairs nekad nedrīkstētu dot ieročus, viņiem varētu izdalīt tikai koka nazīšus. Tā jau bija – viņi apbruņojās līdz zobiem un viņiem bija vajadzīgs karš, kur to visu izlietot. Un viņi izgāž savas zvērības pret brāļu tautu.
– Dzirdēju, ka tieši jūs Latvijas operā aizsākāt dziedāt Ukrainas himnu?
– Pirmajā kara dienā spēlēja orķestris, jau toreiz pie operas bija izkārti Ukrainas karogi. Esmu latviešiem ļoti pateicīgs, tas ir skaists atbalsts. Nākošajā dienā teicu diriģentam, ka gribētu nodziedāt Ukrainas himnu, un, protams, viņi piekrita. Esmu tik laimīgs staigāt pa Rīgu un visur redzēt plīvojam Ukrainas karogus. “Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve/ Vēl mums, jaunie brāļi, uzsmaidīs veiksme/ Izplēnēs mūsu naidnieki kā rasa saulē/ Saimniekosim arī mēs, brāļi, savā zemē” – mūsu himnas vārdiem ir liels spēks. Vienmēr esam bijuši zem Maskavas kulaka, kad tiks iznīcināti visi ienaidnieki, beidzot būsim saimnieki savā zemē.
Tagad mēs, kuri neesam Ukrainā, varam lūgties par mieru un gaidīt tribunālu, kurā tiesās visus propagandistus, visus aktierus, kuri noziedzīgi zombēja savu tautu. Viņiem ir jāatbild par visu, ko viņi izdarījuši.
