Vēsāka saule, karstākas asinis – pludmales volejbolistu piedzīvojumi Ēģiptē 1
Pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs ar saviem audzēkņiem Ēģiptes kūrortpilsētā Hurgadā trenējas jau 14. ziemu, bet šī, lai gan pagaidām bijusi vēsāka kā ierasts, lika emocijām vienādoties ar arābu karstasinību. “LA” viesojās pie mūsējiem februāra izskaņā.
Izsūkt naudu
Genādijs Samoilovs norobežotā un apsargātā dzīvokļu ēku teritorijā pašā Sarkanās jūras krastā izveidojis pludmales volejbola laukumu, kurā visus gadus trenējies bez bēdu. Nu saimnieki padzirdējuši, ka citur pasaulē par to iekasē naudu, un nosaukuši tāmi – 20 eiro no cilvēka par treniņu. Ja grupā ir seši sportisti un notiek divi treniņi dienā, Hurgada no lētākā pārziemošanas varianta vienā rāvienā kļūst par teju dārgāko. Izvērties pamatīgs konflikts, vietējie noņēmuši latviešiem piederošo tīklu un laukuma līnijas, sarunas notikušas augstos toņos, mūsu puse iesaistījusi juristu, apsvērta doma vērsties policijā.
Apmēram desmit dienas pajucis pilnvērtīgs treniņu process un tikmēr bumbu dauzījuši pāri futbola vārtiem.
Beigās izdevies vienoties par kompromisa variantu, tiesa, laukumu vairs nedrīkst izmantot līdz tumsai, bet gan tikai līdz diviem pēcpusdienā.
“Galvenais pārrunu veicējs bija Mārtiņš Pļaviņš, viņš ir mūsu kapteinis, harismātisks un māk runāt ar cilvēkiem. Man ir grūtāk – kā sāku ieklausīties ēģiptiešos, kļūstu nikns,” atceroties kaislības, pasmejas Genādijs Samoilovs.
“Pagāja laiks, kamēr pierādījām, ka Latvija nav Vācija vai Krievija, ka neesam miljonāri. Mēs uz šejieni braucam tikai tāpēc, ka te ir viszemākās izmaksas,” norāda Pļaviņš. “Ja atrastu citu variantu, tad būtu tur. Mums bija spēka pārsvars, bet pamazām no agresīvās pozīcijas pārgājām uz mierīgo un vienojāmies par simbolisku samaksu – mums un arī pārējiem iedeva treniņu laiku. Vietējie, ja redz, ka ir nauda, tad visu grib izsūkt, vidējā alga te ļoti skumja.”
“Tāpat arī izpratne par daudzām lietām,” piebilst Mārtiņa pārinieks Edgars Točs. “Tagad naudu iekasē arī no amatieriem, tādējādi paši sev rok bedri – daudzi neizvēlēsies šo vietu turpmāk. Jau runā, ka citur Hurgadā var spēlēt par velti un ir lētāka dzīvošana.”
Lai arī Ēģipte ir samērā lēta vieta, kur ziemā noķert sauli, dzīvokļa īre šajā kompleksā nav vis tik draudzīga – jārēķinās ar vismaz 1200 eiro mēnesī. Ja neesi dzīvokļa īrnieks, par laukuma izmantošanu jāmaksā 40 eiro dienā. Ar šādu realitāti saskārušies Vācijas sportisti, kuri februārī bija kompānijā ar mūsējiem. Hurgadā, tikai citā vietā, šoziem trenējās arī pludmales volejbolisti no Igaunijas, Čehijas un Austrijas.
Savā burbulī
Genādija Samoilova treniņu grupā sviedrus lej arī Tīna Laura Graudiņa un Anastasija Kravčenoka, Mihails Samoilovs un Aleksandrs Solovejs. Pirmo reizi nav trenera dēla Aleksandra ar pārinieku Jāni Šmēdiņu, kuri gatavojas itāļa Marko Solustri vadībā. Samoilovs seniors atzīst, ka treniņa partneru trūkums ir jūtams: “Viņiem ar Mārtiņu un Edgaru bija cīņa katrā treniņā.”
“Protams, var just, ka viņu nav, bet tikai sacīkšu sezona parādīs, kāds būs efekts. Tagad esam savā burbulī. Arī pirms olimpiskās kvalifikācijas turnīra Ķīnā trenējāmies tikai pret Mišu un Soloveju, viņi mūs bieži vien “nomazgāja”, taču pēc tam uzvarējām spēcīgus duetus,” spriež Edgars Točs.
Vērtīgi bijuši treniņi pret vāciešiem Aleksanderu Valkenhorstu un Svenu Vinteru. “Viņi sit tik stipri, ka šķita – kas notiek? Mārtiņš un Edgars nespēlē tik fiziski,” salīdzina Solovejs.
Pļaviņam un Točam, kā arī Graudiņai un Kravčenokai ceļazīmes uz olimpiskajām spēlēm Tokijā jau rokā, tādēļ sezonas pirmajai pusei nav “būt vai nebūt” svars. Gatavošanās process gan esot līdzīgs kā iepriekšējos gados, Samoilova audzēkņi arvien labāk spēlē vasaras otrajā pusē.
“Gribas sākt spēlēt. Kad ieej ritmā, ir pavisam citādi, tāda čupošanās ar citiem. Dienas paiet ātri, paskaties, kā citi spēlē, kurš ir formā, vai kāds jaunais parādījies. To es gaidu,” saka Točs.
“Milzīga atšķirība ir tā, ka pirmo ziemu esam kopā,” uzsver akadēmisko atvaļinājumu universitātē ASV paņēmusī Tīna Graudiņa. Janvārī viņa ar Anastasiju desmit dienas trenējās Dienvidāfrikas Republikas galvaspilsētā Keiptaunā, spēlējot pret volejbolistēm no Vācijas un Čehijas. “Ļoti uzskatāmi varēja redzēt to, kas atšķir viņas no mums. Augstas klases volejbolistes, serves tik labas, ka mums šķita – vairs nemākam spēlēt. Toties jau tagad jūtams liels progress. Tur iegūtā enerģija iedeva emocijas vēl mēnesim uz priekšu,” gandarīta ir Tīna.
Pērn latvietes kļuva par Eiropas čempionēm. Genādijs Samoilovs vairākkārt liek noprast, ka no meitenēm treniņos sagaida lielāku sparu. Viņš gan atzīst, ka pēc tam, kad audzēkņi pārsniedz 21 gada vecumu, skarbajām metodēm zūdot efekts: “Mārtiņš man teica: vajag stingrāk!
Bet es nevaru bļaut uz pieaugušo, kuram blakus staigā divi bērni. Edgaram reiz uzšāvu pa dibenu, viņa dēls Emīls aizrādīja – nevajag sist manu tēti.
Pilnīga taisnība! Mums bija pārpratums ar Anastasiju un Tīnu, jo viņas atnāca pie manis 19 gadu vecumā, tas bija pēdējais brīdis, lai ieliktu galvā, kas ir jādara un kas kategoriski aizliegts!”
“Agrāk treneris bija daudz stingrāks, tagad vairs nebļauj un ar čību nesit,” piekrīt Aleksandrs Solovejs. Iepriekšējā ziemā viņš pārcieta mikroinsultu, bet ārsti atļāva turpināt profesionālo sportu, pašsajūta treniņos esot normāla.
Putina pavēle
Hurgada nav tipiska kūrortpilsēta. Skaistums un idille valda viesnīcu teritorijās, bet ārpusē paveras pavisam citāds skats. Simtiem un simtiem daudzstāvu māju, kuras pamestas celtniecības gaitā, daļa no tām – ekskluzīvās vietās jūras krastā. Pilsētā gan var justies droši, ir manāmas dežurējošas policijas vienības, bet likuma sargi uzturas savās mašīnās un pa ielām nestaigā. Bruņota apsardze katrā viesnīcā, kuru noslodze ir neliela. Galvenais iemesls – maz krievu tūristu. Dodoties kopīgā ekskursijas braucienā, kāds kaimiņzemes vīrietis atzina, ka pēc 2015. gada terora akta, kad Ēģiptē tika uzspridzināta Krievijas tūristu lidmašīna (dzīvību zaudēja visi 224),
Vladimirs Putins aizliedzis tūrisma kompānijām organizēt ceļojumus uz šo valsti. Oficiālais iemesls – drošība, faktiskais – lai krievi vairāk naudas atstātu Sočos un Krimā.
Tādējādi viņi spiesti uz šejieni doties caur citām valstīm, galvenokārt – Baltkrieviju, kur ceļojumu paketes izmaksā par vismaz 20 procentiem lētāk nekā Latvijā.
“Es te esmu trešo reizi – pirms desmit gadiem, kad man bija 18, trenējos kopā ar Rihardu Finsteru. Pirms četriem – ar Ruslanu Sorokinu. Pirmajā reizē bija revolūcija, tanki braukāja. Bet citādi šķiet, ka nekas te nemainās. Tracina, ka mazie skrien klāt un prasa, lai nopērk kaut ko vai iedod naudu,” Aleksandrs Solovejs īpašas pārmaiņas neredz.
Latvijas pludmales volejbolisti ārpus savas teritorijas cenšas parādīties pēc iespējas mazāk. “Brīvajā dienā aizejam uz veikalu pēc augļiem, kas te ir ļoti labi, un dārzeņiem. Tagad varam arī vienas iziet pastaigāt, pirmo gadu Genādijs lika, lai eju ar kādu kopā. Pēc Dienvidāfrikas te izskatās ļoti pelēcīgi. Taču visi nepieciešamie apstākļi ir – dzīvojam līdzās laukumam, svaru zāle septiņu minūšu brauciena attālumā ar taksi, dažādas ēstuves tieši pie mājām,” tā Anastasija Kravčenoka.
“Kā vieta man Hurgada ļoti nepatīk. Izteikti izjūtu citādu lomu sievietēm – viņas nevar redzēt strādājam, ielās dienas laikā ir tikai vīrieši, bet sievietes mājās ar bērniem,” novērojusi Graudiņa. “Puiši droši vien to neizjūt, bet mums uzmanība tiek pievērsta vairāk nekā Eiropā.”
Lūgšanas pie džakuzi
Ar arābu mentalitāti var mazliet aprast, bet pieņemt – ļoti sarežģīti. “Viņiem nav nekāda stresa, tāds “pofigisms”, jo visas dienas ir vienādas un nekas nemainās. Kaut ko sarunājam, pēc tam viņš saka – tā nebija,” norāda Mihails Samoilovs. “Ir daudz dažādu dīvainību, piemēram, svaru zālē pēc dušas nevari ieiet ģērbtuvē pliks. Ja viņi ierauga, uzreiz vēršas administrācijā.
Vēl jocīgi – pēc treniņa ieejam džakuzi, sēžam, runājam. Viņiem sākas lūgšanas, metru no mums metas ceļos un saka, lai mēs klusāk runājam. Nu paej piecus metrus tālāk un lūdzies.”
Ir izbaudītas vietējās izklaides – izbrauciens tuksnesī ar kvadricikliem, snorkelēšana pie koraļļiem. “Šmaukt mēģina katru dienu, tas viņiem asinīs. Esam trešo gadu, un viss zināms – ko var ēst, ko nevar, cik kas maksā. Tāpēc ir ērtāk,” atzīst Edgars Točs.
Kad puišiem vaicāju, kas viņiem gatavo ēst, atbildes ir dažādas. Aleksandrs mājās ēdot tikai brokastis, bet pusdienas un vakariņas – blakus esošajā restorānā, kopā iztērējot mazāk par desmit eiro. “Miša ir kopā ar draudzeni,” viņš liek noprast, ka Mihailam problēma atkrīt. Samoilovam jaunākajam ir attiecības ar Anastasiju Kravčenoku. “Mums te ir pavārs, kurš reizi trijās dienās gatavo krievu un ukraiņu gaumē. Gaļa ir vienmēr gatava, pašam atliek tikai uzvārīt makaronus,” Mihails teic, ka daiļais dzimums netiek papildus noslogots.
Edgars Točs Hurgadā dzīvo kopā ar dzīvesbiedri Laumu, kura ir bērna kopšanas atvaļinājumā, un atvasēm Elzu un Emīlu. Janvārī Ēģiptes smilšainajā pludmalē Elzai sarīkota sirsnīga pirmās dzimšanas dienas ballīte. “Anastasijai, Mišam, Sašam arī bija dzimšanas dienas, tāpat fizioterapeitam Mārim Eikenam. Forši pasēdējām, Lauma pacentās,” ar prieku atceras Točs.
Mārtiņš teic, ka uz Ēģipti atvedis iespējami daudz pārtikas no Latvijas – putras, makaronus, jo to uzturvērtība esot daudz augstāka. Edgars no mājām vedis sarkanās bietes. “Pagatavošana nesagādā grūtības. Arī Latvijā brokastis un pusdienas taisu pats, jo mums ar sievu ir atšķirīgs dienas režīms. Esmu tam pieradis,” saka Pļaviņš. Marta vidū Hurgadā ieradīsies arī viņa sieva Liene ar trim bērniem. Dienvidu saulē mazie augot ātrāk, neslimo, uzņem vairāk vitamīnu. Un arī vīriem ir vieglāk, kad tuvie blakus.
“Ar katru gadu laiks Hurgadā skrien arvien ātrāk. Sākumā šķita, ka trīs nedēļas nodzīvot ir ļoti grūti, tagad vairs tā nav. Janvārī piecas nedēļas bijām prom. Fiziski nekļūst grūtāk, jo regulāri trenējos, sekoju sev līdzi,” piebilst Mārtiņš Pļaviņš.
