Vērts pārdomāt valstiskā pasūtījuma nepieciešamību literatūras nozarē 1
Pēdējā laika tā vien sprēgājošajā domu apmaiņā par latviešu rakstniecības šodienu un nākotni, kurā aktīvi piedalās arī “Latvijas Avīze”, izpaužas visai krasa pretstāve starp Latvijas rakstniecības zieda viedokli par sevi un sabiedrības daļas uzskatiem par rakstniecības misiju.
Cienot un novērtējot mūsu literātu vairākuma augsto profesionalitāti, kā arī neapšaubot viņu starptautisko konkurētspēju, man kā parastai kultūras patērētājai rodas iespaids, ka vienai mūsu literātu daļai pārāk patīk atrasties augstā stikla kalnā, laikam jau sagaidot, ka lasītājs gluži kā tāds glābējs princis pievārēs šo augstumu. Pilnīgi pievienojos diskusijās izskanējušajam viedoklim, ka pēdējā laikā literatūras laukā katastrofāli trūkst vienkārši labas lasāmvielas. Tāpat piekrītu, ka, mazliet citādi veidojot rakstnieku dialogu ar lasītājiem un pircējiem, gana daudzas latviešu autoru grāmatas, kuras pašlaik tiek pieskaitītas pie “augstā gala” un kuras piemin teju tikai to izdevēji, patiešām būtu pieprasītas, lasītas un pamanītas. Tā vietā vieglāk a priori uzskatīt, ka pircējs ir noniecināms, uzliekot viņam patiesi kvalitatīvu literatūru neizprotoša un patērnieciskuma purvā iegrimuša barbara zīmogu, bet par izdevējiem teikt, ka viņu vienīgais mērķis ir peļņas gūšana. Ne velti raksta sākumā minēju vārdu misija, jo rodas iespaids, ka vismaz šobrīd daļai literātu šīs augstās apziņas vietā stājušās ambīcijas un šauri personiska aizvainotība uz visu un visiem.
Droši vien ir taisnība dzejniecei Liānai Langai, kas nupat “Kultūras Dienas” internetvietnē teikusi, ka “lasītāja kultūras bagāžai jābūt pietiekamai, lai apziņa spētu reflektēt uz latvju autora piedāvāto valodu, asociācijām un idejām. Tāpat īpašu zināšanu bāze nepieciešama, lai lasītu mūsu prozas izcilības”. Ikdienas pircēja paradumu un intelektuālo spēju piezemēšana gan, šķiet, nav labākais veids, kā veidot dialogu. Jo plaisa starp kultūras patērētāju un radītāju veikumu pēdējā laikā jau tā izveidojusies gana liela.
Tajā pašā laikā tomēr liekas paradoksāli un nožēlojami, ka gan par Latvijas iedzīvotāju kultūras patērēšanas paradumiem, gan par latviešu rakstniecības un grāmatniecības “veselības” ainu kopumā pēdējos gados tik katastrofāli trūkst jebkādu specializētu objektīvu pētījumu un izvērstas statistikas.
Līdz ar to visi savstarpējie apvainojumi balstās vienīgi subjektīvos vērojumos un vispārinājumos. Vai arī šajā apstāklī neatspoguļojas ierasti piezemētā attieksme pret kultūru?
Vērojot pēdējā laika strīdus reālajā un virtuālajā vidē, uzmanīgu dara arī kaut kas cits – daudzu literātu pārāk ignorējošā attieksme pret vēstures tēmām, pret to, ko pēc gadiem kā literāri māksliniecisku liecību varēsim atstāt nākamajām paaudzēm par šo laiku. Zinu, ka pati valstiskā pasūtījuma pieminēšana literatūras nozarē daudzos tās profesionāļos raisa netīksmi, tomēr – vai nebūtu īstais laiks pārdomāt par tāda nepieciešamību? It sevišķi tāpēc, ka nemanāmi, bet straujāk, nekā mums liekas, tuvojas 2018. gads, kad svinēsim Latvijas simt gadu jubileju. Var tikai cerēt, ka līdzekļu piešķiršana rakstniecības nozares stratēģijā paredzētajam pasākumu kompleksam šajā lietā ko līdzēs.
