Atis Klimovičs: Vērtīgs skats no malas 8
Citu valstu politisko ekspertu, tostarp žurnālistu viesošanās Latvijā, uzskatāma par sevišķi vērtīgu, jo ļauj dzirdēt šo personu viedokli par dažādiem notikumiem, kuriem mēs ne vienmēr pievēršam pietiekami pienācīgu uzmanību. Tas gan attiecas tikai uz godīgi strādājošiem mediju pārstāvjiem, kas pamatā pārstāv mūsu sabiedrotās un citas draudzīgi noskaņotās valstis. Pie tādām pieskaitāma arī dramatisku pārbaudījumu skartā Ukraina, un, lai gan Latvijas un Ukrainas politiskais statuss ir atšķirīgs, par līdzīgo ir parūpējies mūsu kopīgais un agresīvais kaimiņš Krievija. Ukraiņu žurnālisti labi zina, kā izprotamas tādas darbības kā krievu valodas lietošanas “aizstāvēšana”, kā gadiem ilgi uz Krimu regulāri braukuši dažādi Krievijas politiķi, veicinot separātismu Ukrainai piederošajā teritorijā, arī to, cik liela nozīme ir kaujas spējīgai nacionālajai armijai. Gandrīz četrus gadus ilgušais karš nav veicinājis īpaši optimistisku skatu uz nākotni, jo pagaidām nav saskatāms, no kurienes varētu nākt noteicoša iniciatīva kara izbeigšanai.
Saprotamā kārtā ukraiņu mediji nav palaiduši garām dažādus notikumus Baltijas valstīs, starp tiem vispirms minama krievu militāristu pieaugusī aktivitāte reģionā. Ko šādas darbības nozīmē, ukraiņi zina labi, un viņi uzskata, ka pret to jāizturas nopietni. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka Ukrainas televīzijas ICTV filmēšanas grupa, kas nesen uzturējās Latvijā, tikās ar dažāda ranga militārpersonām, tajā skaitā bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu, arī ierindas karavīriem. Kādam zemessargam, kas pastāstīja, ka Ukrainas notikumu iespaidā 2014. gadā daudzi Latvijas iedzīvotāji iestājušies Zemessardzē, ukraiņu žurnālisti uzdeva tiešu jautājumu – vai esat gatavs mirt par Latviju? Atbilde – nē, neesmu vis, esmu gatavs izpildīt savu karavīra pienākumu un nosargāt Latvijas neatkarību. “Domāju, līdz tam nenokļūsim, jo amerikāņu, franču un britu raķetes Sīrijā parādīja, kas kontrolē gaisu. Tas pats notiktu arī Latvijā un ar sabiedroto atbalstu neatkarību nosargāsim,” lakoniski atbildēja zemessargs.
Iespējams, ukraiņu žurnālistu vērtējumā derīgi būtu ieklausīties mūsu drošības dienestiem, jo viesu ieskatā Latvijā netrūkst dažādu izpausmju, ko nāktos uzskatīt par apdraudējumu valstij. Jādomā, ir beidzamais laiks iepazīties, kādā veidā Kijeva kā ar vienu naža griezienu apturēja visu Krievijas TV kanālu retranslāciju Ukrainā. Kā tas izdevies, sarunā iesaistījies Ukrainas vēstniecības pārstāvis uzsvēra – pie mums taču ir karš. Arī Latvijā vērojamas hibrīdkara pazīmes, un tam jākļūst par noteicošo argumentu, lai atbildīgās institūcijas saprastu savu atbildību un atrastu priekšlikumus, kā ierobežot naidīgi noskaņotus citas valsts medijus.
Ukraiņu žurnālisti tāpat pievērsuši uzmanību tam, ka viens no Kremļa propagandistu jājamzirdziņiem esot apgalvojumi par to, ka Latvija ir caurkritusi jeb neizdevusies valsts. Saprotams, ka tas ir mēģinājums apšaubīt šādas valsts pastāvēšanas jēgu. Tieši ar to jau ilgāku laiku saskārušies ukraiņi. Jāņem vērā, ka Krievijas valdošajā ideoloģijā izteiktas pretenzijas uz Kijevas Krievzemes vēsturi, cenšoties atstāt Ukrainu bez savas vēstures, lai nākotnē atņemtu tai arī savu valstiskumu. Tas papildus mudina domāt par savu vēsturi, to godīgi pētot un arī aizstāvot.
