Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis 1
Dažādi objektīvi un subjektīvi apstākļi daļā mūsu sabiedrības veidojuši uzskatu, ka skatuves mākslai sevi veltījušos apvij izredzētības gaisma, viņus paceļot neaizsniedzamos augstumos un piešķirot neaizskaramību. Droši vien tādēļ tik daudz apmulsuma, pārsteiguma un sašutuma cauraustu komentāru bija ziņai par vairākos Latvijas teātros darbu zaudējušiem aktieriem. Kā drīkst atlaist cilvēkus, kuri speciāli mācījās, lai ziedotu sevi teātrim?!… Tika piesaukta vadītāju tuvredzība, nesodītā patvaļa un mūsu tradicionālās kultūras postīšana.
Tiesa, šo viedokļu ugunskuru palaikam slāpēja auksta ūdens šaltīm līdzīgas pragmatiskas domas: ka esam liekuļi un par savu biļetēm izdoto naudu paši vēlamies izrādēs jaunas sejas; ka gluži tāpat vajadzētu uztraukties par skolu tīkla optimizēšanas rezultātā bez darba palikušajiem pedagogiem; ka pienācis laiks saprast – būtībā nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai. Šķiet, pēdējā atziņa dažu satrieca visvairāk. Vēl nesenā pagātnē īpašu cieņu baudīja visu mūžu vienā darba vietā nostrādājušie, nereti tas bija pamats augstam apbalvojumam un skaļai godināšanai. Vai tiešām tirgus ekonomikas apstākļos viss sagriezies otrādi?… Būtībā jau ne. Joprojām uzticība profesijai ir augstu vērtēts tikums, bet ar piebildi – ikviens amats mūsdienās prasās nemitīgi pilnveidojams. Šo dzīves ritma prasību pieņēmušajiem lielākoties nav problēmu atrast darbu, arī pastāvot konkurencei profesijas ietvaros.
Diemžēl krietnai tiesai ļaužu grūti saprast, ka pilnvērtīga dzīve un mācības ir nesaraujami jēdzieni. Statistika liecina, ka trešajai daļai pieaugušo Latvijā nav profesionālas kvalifikācijas, bet deviņiem procentiem pamatskolas vai vēl zemāka izglītība liedz darbus ar sarežģītākām prasmēm. Veidojas savdabīgs apburtais loks: pastāvot lielam neaizņemto darba vietu skaitam, trūkst kvalificētu strādnieku. Darba devēji piesardzīgi cer, ka situāciju mainīs vērienīgais pieaugušo izglītības projekts, kam sešos turpmākajos gados atvēlēti vairāk nekā 25 miljoni eiro un lielās naudas lauvas tiesa nāk no Eiropas sociālā fonda. Apgūt jaunu profesiju vai pilnveidot tagadējo ir iespējas katram virs 25 gadu vecuma, strādājošos pensionārus ieskaitot.
Mācību virzienus un noteikumus paskaidros ikvienā pieaugušo izglītības centrā. Tomēr projekta sekmēs ļoti svarīgu lomu iegūst sociālie darbinieki, kam vistiešākā saskarsme ar cilvēkiem, kuru mazturība sakņojas personiskajā kūtrumā un skaļi nepaustajā sabiedrības atbalstā ar uzskatu, ka mācīšanās iederas vien skolas vecumā. Bet ir jāpiekrīt, ka sociālajiem darbiniekiem, kuru arvien lielākā noslogotība jau krietni sen vairs neiet kopsolī ar atalgojumu, droši vien būs grūti atrast laika resursu hronisko grūtdieņu motivēšanai izglītoties. Bet šis mudinājums nepieciešams arī kopumā ģimenēm, no kurām nāk galvenais papildinājums mazkvalificēto pulkam, bērniem mācības pametot. Lai tādus gadījumus nepieļautu, beidzamais laiks ieviest bērnu pabalstu sistēmā normu, kas liktu vecākiem rūpīgāk pieskatīt atvašu skolas gaitas. Jo naivi domāt, ka vērienīgais pieaugušo izglītības projekts, būdams labs ceļa spieķis, viens pats atrisinās darbaspēka un sociālās problēmas.
