Vērtīgi mežu biotopi Latvijā 0
Teksts un foto: Baiba Bambe, LVMI Silava pētniece
Šogad sākās Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanai, kas skar daudzus meža īpašniekus. Biotopu kartēšana netiek veikta pilnīgi visos mežos, bet gan vietās, kur pastāv liela varbūtība, ka tur varētu atrasties Eiropas nozīmes biotops. Visbiežāk tās ir vecas mežaudzes. Šajā rakstā iepazīstinām ar Latvijā sastopamajiem biotopiem.
Latvijā ir atzīti 13 Eiropas nozīmes aizsargājamie mežu biotopi
Mūsdienās mežus Latvijā aizsargā gan Latvijas likumdošana, gan Eiropas Padomes Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību. Eiropas teritorijā turpinās dabisko dzīvotņu noplicināšanās, un aizvien vairāk savvaļas sugu un to dabisko dzīvesvietu ir nopietni apdraudētas. Tas lielā mērā saistīts ar lauksaimniecības un mežsaimniecības intensifikāciju, kā arī nelīdzsvarotu rūpniecisko attīstību un urbanizāciju.
Kopš Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās Eiropas Savienībai Direktīvas I pielikumā ir iekļauts 231 dabisko biotopu tips. Biotopu direktīva īpaši izceļ tos biotopus, kuriem draud izzušana un kuru izplatība ir saistīta galvenokārt vai tikai ar Eiropas Savienības valstu teritoriju. Šādus biotopus sauc par prioritārajiem, un pašlaik ir atzīmēts 71 šāds biotops.
Latvijā pašlaik ir atzīti 13 Eiropas nozīmes aizsargājamie mežu biotopi un septiņi no tiem ir atzīmēti kā prioritārie. Biotopu noteikšanai ir izstrādāta rokasgrāmata (Auniņš (red.), 2013. Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata), kurā aprakstīti dažādi kritēriji biotopu nodalīšanai. Aplūkosim dažu biotopu dabas vērtības, nodalīšanas kritērijus un izplatību.
Mežainas piejūras kāpas
Tie ir ilgstoši dabiski vai pusdabiski meži uz piejūras kāpām ar labi attīstītu kokaudzi un ar mežu saistīto raksturojošo sugu kopu. Biotops atrodams tikai Piejūras zemienē, ko no iekšzemes norobežo dabā konstatējama Baltijas ledus ezera senkrasta nogāze. Biotopa koncentrācijas vietas sakrīt ar lielāko Baltijas jūras iepriekšējo attīstības stadiju kāpu masīvu atrašanās vietām Bernātos, Kolkas apkārtnē, posmā starp Enguri un Ragaciemu, Rīgas līča dienviddaļā, Saulkrastos.
Reti sastopams biotops – aizņem 0,9% no Latvijas sauszemes platības jeb aptuveni 60 000 ha. Raksturīgas sugas ir parastā priede, kadiķis, brūklene, parastā miltene, melnā vistene, sila virsis, mellene, čemuru palēks, aitu un kāpu auzene, zilganā kelērija, nokarenā plaukšķene, liektā sariņsmilga, Šrēbera rūsaine, kladonijas un kladīnas. Kāpas ir dabiska iekšzemes aizsargjosla, kas norobežo iekšzemi no dinamiskajiem procesiem jūras krastā. Mežainas piejūras kāpas ir nozīmīga retu un aizsargājamu augu sugu – smiltāja neļķes, meža un pļavas silpurenes, staipekņu un plakanstaipekņu – augtene. Nozīmīga šī dzīvotne ir arī īpaši aizsargājamiem bezmugurkaulniekiem – priežu sveķotājkoksngrauzim, lielajam un skujkoku dižkoksngrauzim, vairākām krāšņvaboļu sugām, kā arī putniem – meža balodim, sila cīrulim.
Gan vēsturiski, gan mūsdienās mežainas piejūras kāpas apdraud vairāki, galvenokārt cilvēka darbības izraisīti, faktori. Pēdējo 200 gadu laikā biotopa platība ir sarukusi un kvalitāte pazeminājusies galvenokārt apdzīvotu vietu attīstīšanās dēļ, jo Rīga, Saulkrasti, Ventspils, Liepāja, Kolka, kā arī daudzas piejūras mazpilsētas ir izveidojušās uz kāpu masīviem. Mežainu piejūras kāpu labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanai piemērotākā apsaimniekošana ir netraucēta biotopa attīstība un antropogēnās slodzes kontrole.
Veci vai dabiski boreāli meži
Tie ir dabiski veci meži, kā arī jauni meži, kas dabiski attīstījušies pēc ugunsgrēkiem. Vecie meži pārstāv vēlīnas sukcesijas stadijas, un tiem raksturīga neliela saimnieciskās darbības ietekme. Mūsdienās no dabiskiem veciem mežiem to pirmatnējā izplatības reģionā atlikuši vien nelieli fragmenti. Biotops sastopams visā Latvijā, bet ļoti fragmentāri, kopumā aizņemot ap 0,5% no valsts teritorijas. Intensīvas mežsaimniecības gaitā mežos samazinājies dabisko mežu elementu daudzums – atmiruši un atmirstoši koki, izzūd mežaudzes, kuru struktūru veido dažādu sugu, izmēru un vecuma koki un kurām raksturīgs noturīgs mikroklimats.
Biotops ir maza, bet bioloģiskās daudzveidības ziņā nozīmīga daļa no Latvijā visplašāk izplatītājiem mežiem – skujkoku, parasti priežu vai jauktiem mežiem mainīga mitruma vai sausās augsnēs. Tas ir neaizstājama dzīvotne vairākām pirmatnējiem mežiem specifiskām sugām, kas nevar izdzīvot saimnieciskajos mežos.
Skujkoku mežiem raksturīga vienlaidu sūnu un ķērpju sega. Pionierfāzi pēc traucējumiem (dabiski – meždegām) veido bērzs un apse, sastopams blīvāks krūmu stāvs. Biotopa struktūrā nozīmīga ir atmirusī koksne, egļu mežos – dažādvecuma audze. Biotops atbilst dabiskajam meža biotopam, kur galvenās pazīmes ir liels koku vecums, relatīvi resni stumbri, noapaļotas koku galotnes, izteikts vainaga zarojums. Biotopam specifisks struktūras indikators ir priedes ar deguma rētām.
Biotops nozīmīgs putniem – mednim, trīspirkstu un baltmugurdzenim, melnajai dzilnai. Pēdējā laikā Latvijā vairs nav konstatēts zīdītājdzīvnieks, kas sastopams tikai lielos dabisku boreālo mežu masīvos, – lidvāvere. Trupošā koksne mežos nepieciešama sūnu, ķērpju un kukaiņu sugām. Biotopam atbilstošā apsaimniekošana ir neiejaukšanās. Pieļaujama arī kontrolēta dedzināšana, imitējot biotopam raksturīgo dabisko traucējumu.
Veci jaukti platlapju meži
Tie ir veci dabiski meži, kas Latvijā veidojušies pārejas joslā no skujkoku mežu zonas uz platlapu koku mežu zonu. Sastopami reti visā valsts teritorijā, vairāk vēsturiskajos platlapju mežu izplatības reģionos Zemgalē, Lubānas zemienē, Kurzemes centrālajā daļā un Sēlijā, citur ļoti fragmentāri. Aizņem aptuveni 8500 ha jeb 0,13% no Latvijas teritorijas. Koku stāvā dominē parastais ozols, goba, vīksna, parastā kļava, parastā liepa, parastais osis dažādā mistrojumā. Piemaisījumā var augt arī bērzs, parastā apse, parastā egle vai parastā priede. Bieži ir izteikts krūmu stāvs, kur bagātīgi aug parastā lazda un parastais sausserdis. Zemsedzei raksturīgs spilgtas ziedēšanas laiks pavasarī, kamēr koki vēl nav salapojuši, bet saplaukst zilā vizbulīte, baltais un dzeltenais vizbulis, pavasara dedestiņa, blīvguma cīrulītis, dziedniecības lakacis un citas ziedaugu sugas.
Biotopā parasti sastopams ievērojams mirušās koksnes apjoms dažādās sadalīšanās pakāpēs, bagātīga ķērpju un sūnu flora uz koku stumbriem, kā arī liela koksnes sēņu un ar augsni saistīto mikroorganismu sugu daudzveidība. Platlapju meži ir augtene tādām retām un aizsargājamām sugām kā laksis, villainā gundega, sīpoliņu zobainīte, bet uz koku stumbriem sastop retas sūnas un ķērpjus – zaļo divzobi, doblapu leženeju, nekeras, kažocenes, parasto plaušķērpi, kā arī dažādas retas koksnes sēņu sugas. Biotopam labvēlīgākais apsaimniekošanas režīms ir neiejaukšanās, jo meža būtiskākā vērtība ir bioloģiski vecam mežam raksturīgās struktūras, kas mežsaimnieciskās darbības dēļ var tik izvāktas.
Lakstaugiem bagāti egļu meži
Tie ir meži, kas iepriekš netika nodalīti atsevišķi, bet iekļauti biotopā Veci vai dabiski boreāli meži un kuros koku stāvā dominē parastā egle, bet zemsedzes sugu sastāvs ir ļoti daudzveidīgs, reizēm līdzinoties platlapju mežu zemsedzei. Ziņu par šo mežu aizņemto platību pagaidām nav, bet no pieredzes, kartējot pārējos biotopus, var spriest, ka tie sastopami visā Latvijā, bet ir fragmentāri un kopumā aizņem mazāk par 0,5% no valsts teritorijas.
Kopā ar egli tajos nereti aug arī lapu koki – parastā kļava, parastais osis, parastais ozols, parastā apse. Krūmu stāvs līdzīgs kā platlapju mežos, bet sastop arī parasto zalkteni, kas uzzied agri pavasarī. Zemsedzei raksturīga vārpainā krauklene, parastā kumeļpēda, sievpaparde, meža grīslis, izplestā ēnsmilga, smaržīgā madara un citas sugas, arī agri pavasarī ziedošās. Retās un aizsargājamās sugas pārstāv lielā zvaigznīte, dzeltenā dzegužkurpīte, sīpoliņu zobainīte, sirdsveida divlape, mieturu mugurene un citas galvenokārt zemsedzes lakstaugu stāvā sastopamās sugas. Biotops var būt sastopams gan sausienēs, gan mitrās un susinātās augsnēs.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
