Vērtīgās ēdamās virpainītes audzēt ir ļoti vienkārši. Kā to darīt? 0
Vai Latvijā aug baravikām līdzīgās sēnes jeb t.s. dārza milži? ALDIS SMILTENES NOVADĀ
Krokgredzena virpainīte (Stropharia rugosoannulata) jeb karaliskā virpainīte ir Latvijā mazpazīstama ēdamā sēne. Baravikai gan tā nemaz nav līdzīga, ja nu vienīgi cepurītes krāsa un labā garša. Savvaļā aug Eiropā, Ziemeļamerikā, Krievijas Tālajos Austrumos – parasti ārpus meža, auglīgās augsnēs, augu atliekās, retāk lapu koku mežos no jūnija līdz oktobrim.
Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele apstiprina, ka šī sēņu suga aug arī Latvijā. Pirmoreiz tā atrasta apstādījumos Esplanādē, kur auga nelielā grupā starp košumkrūmiem uz augsnes mulčēšanai izmantotās šķeldas. Sasmalcinātā koksne iegūta, apzāģējot Rīgas parku kokus un arī rekultivējot Purvciema izgāztuvi. Iespējams, sēņu atliekas no kāda restorāna vai lielveikala nokļuvušas izgāztuvē un no turienes kopā ar šķeldu Esplanādē.
Sēnēm raksturīga gandrīz balta, vēlāk sarkanbrūna, līdz 20 cm plata cepurīte (zemākā temperatūrā arī lielākas cepurītes mēdz būt baltas). Lapiņas sākumā ir pelēkas, vēlāk – tumši violetbrūnas. Uz kātiņa ir krokains gredzens, tāpēc eksperti neiesaka šīs sēnes lasīt dabā, jo var sajaukt ar indīgajām. Pilsētas centrā arī nevajag vākt, jo tās labi uzņem smagos metālus un citas kaitīgas vielas.
Ar šo sēni saistās vēl kāds interesants fakts. Sēnes hifām augsnē ir dzeloņaini izaugumi akantocīti, ar ko tās spēj ķert un nogalināt augsnē dzīvojošus mikroskopiskus tārpus nematodes.
Virpainītes ir garšīgas un vērtīgas ēdamās sēnes. Mīkstumā ir daudz B grupas vitamīnu un desmit reižu vairāk niacīnu nekā, piemēram, kāpostos, gurķos, tomātos. Niacīnam ir liela nozīme nervu sistēmas un gremošanas orgānu sistēmas stiprināšanā. Krokgredzena virpainīti var cept, vārīt, sautēt, grilēt, izmantot salātiem un konservēšanai.
Patlaban tā ir viena no populārākajām pārtikai kultivētajām sēnēm, jo audzēšanas tehnoloģija ir ļoti vienkārša. Substrātam izmanto rudzu vai kviešu salmus. Lai tajos būtu 74% mitruma, salmi vismaz 24 stundas vienmērīgi jāmitrina (sasmalcinātie labi uzņem ūdeni). Kamerā tos liek plauktos 40 cm biezā slānī un iestrādā micēliju (sēņotni). Ar litru salmos pavairota micēlija var apsēt 1–1,5 kvadrātmetrus. Substrātam optimāla ir +25…+28 °C temperatūra, un tādos apstākļos micēlijs 2–3 nedēļās izaug tam cauri. Segzemi vajag ļoti maz, jo augļķermeņiem nepieciešama gaisma. Tie veidojas 2–3 nedēļas, un šajā laikā jānodrošina +20 °C substrāta temperatūra un 90–92% gaisa mitrums. Vienu vai divas nedēļas pēc pirmo mazo sēnīšu parādīšanās var vākt pirmā viļņa ražu. To dara 5–6 dienas un pēc tam gaida 10–12 dienas, kad sāksies otrais vilnis. Trešajā vilnī raža jau ir stipri mazāka, bet iespējams novākt vēl pāris reižu. Sēnes vāc, kad cepurītes plīvurs sāk plaisāt. Salīdzinājumā ar šampinjoniem ražība nav augsta – 10–15 kg/m2.
Mazdārziņos salmus liek 15 cm slānī grāvīšos vai bedrēs. Dabiskos apstākļos pirmo ražu vāc rudenī vai nākamajā gadā. Svarīgi, lai salmi neizžūtu. Vācot divos viļņos, kopumā var iegūt 3–6 kg/m2.
Latvijā nav iespējams iegādāties virpainītes micēliju, bet Vācijā tas ir nopērkams dārzu centros (micēliju var glabāt līdz vienam gadam ledusskapī +1…+3 °C temperatūrā).
