Jau no sākuma aizgāja labi – Eiduka progresē poļu uzraudzībā 0
Ceturtā vieta pasaules junioru čempionātā un 27. – Pasaules kausā – Patrīcija Eiduka šoziem veica vairākus jaunus ierakstus Latvijas distanču slēpošanas vēsturē. Divdesmit gadus vecās slēpotājas progresu sekmēja trenēšanās ar Polijas komandu, kuru vada titulētā Justīna Kovaļčika, bet par to, vai sadarbība turpināsies, šobrīd vēl skaidrības nav.
Cik reižu šoziem Latvijā uzkāpi uz slēpēm?
P. Eiduka: – Divas dienas decembrī varēja paslēpot Pļaviņās. Jāatzīst – ziemas sporta veidam situācija diezgan dramatiska. Sezonai tikai tagad vajadzēja beigties, bet, tā kā robežas slēdza, nācās agrāk braukt mājās, un te pa laukiem, ievērojot pašizolāciju, trenējos ar rollerslēpēm, skrēju, braucu ar velosipēdu. Aprīlis kā parasti būs brīvāks.
Kā vērtē sezonu?
Jau no sākuma aizgāja labi, esmu ļoti apmierināta, jo visu sezonu spēju noturēt formu un krituma nebija vispār. Galvenie mači – pasaules junioru čempionāts – bija sezonas beigās, un prieks, ka tur izdevās būt formas virsotnē. Stabilitāte noteikti izskaidrojama ar to, ka jau no jūnija trenējos ar Polijas komandu pie treneriem Justīnas Kovaļčikas un Aleksandra Vereteļnija. Mums ar tēti nebija tik lielas pieredzes. Liela un ļoti profesionāla komanda – divi treneri, pieci slēpju smērētāji, fizioterapeits, ārsts. Ir liels prieks būt ar viņiem. Dažreiz Polijas komanda sadalījās, jo ir jaunākas un vecākas sportistes, bet ar mani vienmēr bija Aleksandrs, kurš iepriekš bija Justīnas treneris.
Cik lielu soli esi spērusi uz priekšu?
Treniņi kļuvuši daudz smagāki. Testi pēdējo reizi bija rudenī, tomēr jūtu, ka ļoti daudz spēka nācis klāt. Treniņu plāns bija citāds nekā iepriekš pie igauņiem vai mana tēta, un interesanti, ka, negatavojoties konkrētai distancei, tāpat tajā bija progress. Tas liecina par treneru kvalitāti.
Ceturtā vieta pasaules junioru čempionātā tev bija pārsteigums?
Ne īpaši, jo visu sezonu redzēju, cik stabila esmu starp juniorēm, lai gan ar visām nebija iespējas salīdzināt, piemēram, amerikānietes Eiropā startē reti. Bet nebija tā, ka domāju tikai par medaļu, ļoti cerēju iekļūt sešiniekā. Pēc ceturtās vietas bija dalītas emocijas, tomēr ļoti priecājos, ka pēdējā dienā starts izdevās, jo pirmajās divās disciplīnās kaut kas nojuka – sprintā nobloķēja un nevarēju apdzīt, tādēļ izkritu ceturtdaļfinālā. Pārdzīvoju, jo kvalifikācijā biju trešā. Arī klasikā bija maziņš misēklis.
27. vieta Pasaules kausa posmā arī ir nebijis panākums Latvijas distanču slēpošanai.
Iepriekšējā dienā pirms starta komandas pārstāvis vakariņās paziņoja, ka man ir pirmais starta numurs. Domāju – ārprāts! Tas uzdzina stresu, jo atklāju lielus mačus. Interesanta sajūta, tribīnes uzgavilēja. Prieks, ka izdevās arī labs rezultāts.
Poļi tevi pieņēmuši vai saglabājas distance, jo esi ārzemniece?
Treneri pieņēmuši pilnībā. Ar meitenēm treniņos viss ir kārtībā, viena otru dzenam uz priekšu, bet sacensību dienās ar dažām kontakts pazūd. Jūti konkurenci, iekšējo spriedzi, bet tas ir normāli un domāju, ka tā būtu arī tad, ja pārstāvētu vienu valsti.
Kādas attiecības ir ar Kovaļčiku ārpus treniņiem?
Kovaļčika ir pieaugusi sieviete, un ārpus treniņiem nesanāk komunicēt, bet, par spīti daudzajiem tituliem, viņa ir vienkārša sieviete, ļoti laipna, smaidīga, jauka.
Ir skaidrība par sadarbību arī nākamajā sezonā?
Vēl ne, jo šobrīd notiek treneru maiņa – Vereteļnijs jau ir gados, mazliet veselības problēmas, līdz ar to vairs netrenēs. Kovaļčika gribētu, lai es palieku, jo gan man, gan polietēm ir labums no kopēja treniņu procesa, bet viss atkarīgs no Polijas Slēpošanas federācijas un arī no tā, vai sarūpēšu nepieciešamo finansējumu. Šosezon ar sponsoriem paveicies un bijušas sarunas, ka sadarbība turpināsies. Ceru, ka šī krīze viņus tik stipri neietekmēs, lai gan, cik saprotu, valstī situācija ir traka, jo principā viss ir apstājies.
Kā ir tavai ģimenei – jūsu rūpals ir agro zemeņu audzēšana un tirgošana?
Šobrīd plēves savilktas, ceram uz to labāko. Arī man būs jāpalīdz šajos darbos, nekur nesprukšu.
Šis tev bija pirmais gads bez mācībām. Kādas bija sajūtas, kad vari sevi visu veltīt sportam?
Mazliet gan mācījos – man ir privātskolotāja ķīmijā, pildu uzdevumus, bet vadījos pēc sajūtas – ja ir brīvs laiks, pamācos, ja jūtu, ka vajag atpūsties, tad atpūšos. Protams, ir daudz vieglāk, kad nav katru dienu daudz jāmācās. Turpinu apgūt ķīmiju, lai reiz varētu studēt medicīnu.
Latvijas Slēpošanas federācijai rudenī mainījās vadība un par prezidentu kļuva Dinārs Doršs, kurš nāk no kalnu slēpošanas. Kā tevi tas ietekmējis?
Nezinu, vai saistīts ar vadības maiņu, bet šosezon savienība labākajiem centās palīdzēt, cik vien iespējams. Saņēmu lielāko atbalstu, kāds jebkad bijis.
