Vērtīga literatūra nevar būt angažēta 0
Dens Dimiņš dzimis Rīgā, Āgenskalnā. Studējis klasisko un franču filoloģiju Latvijas Universitātē, apguvis islandiešu valodu Islandes universitātē (Reikjavīkā), papildinājis zināšanas Viskonsinas–Medisonas universitātē (ASV). Latvijas Universitātē un Kultūras akadēmijā mācījis latīņu, angļu, franču un islandiešu valodu. Lasa lekcijas, darbojas kā literārais un zinātniskais redaktors, tostarp rakstījis komentārus Ulža Bērziņa atdzejotajam senskandināvu epam “Eddas dziesmas”.
Kopš 2016. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.
Tulko daiļliteratūru no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un albāņu valodas. Tulkojis Selīna, Hansa Hennija Jāna, Mišela Velbeka, Vladislava Todorova, Aleka Popova, Meņa Kumandareja, Konstantina Kavafja, Oidiras Avas Olafsdotiras, Einara Maura Gudmundsona u. c. autoru darbus. Līdzdarbojies ievērojamā grieķu rakstnieka Nika Kazantzaka darba “Kristus pēdējais kārdinājums” latviskošanā. Iztulkojis piecus Mišela Velbeka romānus, par romāna “Varbūt ir sala” tulkojumu 2008. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Otrreiz šo balvu ieguvis 2015. gadā par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu.
Burtiski šajās dienās nāk klajā Dena Dimiņa tulkotais Matiasa Enāra romāns “Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem” par Mikelandželo dzīvi. Drīzumā gaidāms arī Sjouna (Sigurjouna Birgira Sigurdsona) poētiskais romāns “Skugabaldrs. Ēnu lapsa” par Islandi 19. gadsimtā.
– Kāds bija pirmais impulss, kas jūs aizveda pie literatūras tulkošanas?
D. Dimiņš: – Laikam sengrieķu un latīņu prozas un dzejas tekstu tuvlasījumi klasiskās filoloģijas studiju gados Latvijas Universitātē, kā arī iedvesmojošais itāļu valodas pasniedzējas Daces Meieres piemērs. Ir bijuši daudzi citi mazi impulsi, neskaitāmu nejaušību ķēde. Kas to lai zina, kas mūs kurp aizved.
– Lielākoties izvēlaties tulkot apmēram savas paaudzes rakstnieku darbus, kas, protams, visi ir ļoti atšķirīgi. Kādēļ tā?
– Neviens tulkotājs Latvijā nevar brīvi izvēlēties, ko tulkot, teju visi vairāk vai mazāk ir spiesti sekot izdevēju gaumes un peļņaskāres diktātam. Ir citi apsvērumi un ierobežojumi, par kuriem ierindas lasītājs nenojauš, piemēram, vai iespējams dabūt stipendiju, kādi ir mecenāta uzstādījumi, cik daudz laika pieejams. Literatūra – tostarp arī tulkotā – ļoti cieš no tā, ka tā pārāk bieži tiek uzlūkota kā patēriņa prece. Šo to jau ir izdevies izvēlēties retākās valodās, baudot izdevēju uzticēšanos.
Mēdz teikt, ka laba, augstvērtīga utt. literatūra ir tikpat daudzveidīga kā pati dzīve, bet mēdz būt arī vienmuļa, garlaicīga dzīve, blāvas, mehāniskas fantāzijas. Cik daudzveidīga var būt literatūra, kas tomēr pastāv valodas medijā? Izteiksmes līdzekļi taču ir ierobežoti, bieži vien arī sižeti un pieredze (tas par šauri lokālām literatūrām). Manā skatījumā vērtīga ir literatūra, kas gaumīgi un skaisti – atkal subjektīvs elements – pārkāpj robežas, paverot jaunu skatienu uz it kā parastām lietām, to neapšaubāmi ietekmē laikmets un vara, tā paplašina realitāti, teiktu Īgltons, bet tajā pašā laikā ir pārlaicīga, iet pāri robežām. Tā rada sajūtu, ka laiks ir pavadīts patīkami un lietderīgi (Horācijs un viņa dolce et utile), bet tā nav vitāla izdzīvošanai, tā nav mūsu dienišķā maize, tāpēc krīzes laikos literatūrai klājas grūti. Bet, no otras puses, viss jau ir bijis, viss ir meganaratīvu, četru lielu mītu kā gadalaiku variācijas (Fraijs), kas sakārto pasauli, kas pārliecina (Ārmstronga), kas mēro ceļu uz kaut kādu mērķi. Vērtīga literatūra nevar būt angažēta, bet tā nevar būt arī pilnīgi bezmērķīga, pilnīgi bezidejiska. Tur jau ir tas āķis, ka daudz vārdu var sarakstīt kurš katrs grafomāns, bet uzrakstīt talantīgi un aizraujoši vedas vien retajam. Mani nemaz neinteresē autoru personas, viņu biogrāfijas utt., tas man nešķiet svarīgi. Vai nav vienalga, kas bija Šekspīrs vai arī kas īsti bija Homēra epu vai Eddas dziesmu autors vai autori. Laiks tik un tā visu mitoloģizēs, aizslaucīs aizmirstībā faktus, paliks tikai mītu struktūras un variācijas, balsis, kas runā uz mums, vispārcilvēciskais.
– Vai grāmatas, kuras tulkojat, ir arī tā literatūra, ko pats vislabprātāk lasāt? Vai mēdzat lasīt citu kolēģu, latviešu tulkotāju, tulkotās grāmatas?
– Mani interesē valodas iespējas literatūrā, cenšos lasīt dažādu literatūru dažādās valodās, lai gūtu iespējami plašāku pieredzi, it īpaši, ja varu to darīt oriģinālā. Tulkojumus lasu minimāli, man neatliek laika visam. Nesen ar lielu sajūsmu izlasīju Edvīna Raupa tulkoto spāņu 20. gadsimta literatūras pērli – Luisa Martina Santosa romānu “Klusuma laiks”, tajā ir liels dziļums un arī jūtams virtuozs tulkotāja veikums. Svešzemju grāmatnīcās var uziet ne vienu vien lielisku grāmatu, ko gribētos tulkot, – te atkal darbojas nejaušības faktors. Manās rokās nu ir nonācis nupat iznākušais kritikas saslavētais krievu rakstnieka Dmitrija Bikova eksperimentālais un traģikomiskais romāns “Jūnijs”, kas vēsta par absurdu laiku, 1939. – 1941. gada notikumiem Krievijā. Tam ir ārkārtīgi aizraujošs sižets un dzirkstoša valoda. Ko tādu ļoti gribētos tulkot. Bet kas to lai zina, vai izdosies. Dažādos laikos sarakstīts ārkārtīgi daudz, literatūra, tāpat kā valoda, ir okeāns, tāpēc varam runāt tikai par to, kas izkārtojas mūsu tagadnes klātesamībā.
– Kas jūs saistīja Sjouna romānā?
– Kaut kā sagadījies, ka šī man ir viena no nozīmīgākajām grāmatām, ko apņēmos iztulkot jau ļoti sen. Ik lappusē romānā jūtams dzejnieka pieskāriens – smalkums, niansētība, lēnums, valodas līdzekļu ekonomiskums (grāmata ir ārkārtīgi plāna), izteiksmīgums. Arī saturiski tas ir ļoti blīvs darbs, kas prasa vairākkārtēju pārlasīšanu. To ir bauda lasīt.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Kaut gan teorētiski tulkotāja uzdevums ir “nomirt autorā”, jebkurā tulkojumā neizbēgami skan tulkotāja balss – unikālais veids, kā valodu pārcēlājs izvēlas sinonīmus, metaforas un citus valodas līdzekļus, lai patiesi un baudāmi atveidotu literāra darba oriģinālos teikumus gluži atšķirīgā valodā. Tieši tas, ka teksts svešā valodā dzīvo un elpo, nevis vienkārši eksistē, ir tulkotāja darba kvalitātes apliecinājums, un visas Dena Dimiņa tulkotās grāmatas, kuras esmu lasījusi, patiešām dzīvo un elpo katra savā ritmā un noskaņā.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Sjouna romāna “Skugabaldrs. Ēnu lapsa”. No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš.
Fridrika un Havdīsas tikšanās notika trīs dienas pēc viņa ierašanās Islandē. Viņš gāja mājās pēc vakariņām, gargantiskas kafijas dzeršanas un pamatīgas izdziedāšanās pie sava bijušā pasniedzēja G-kunga. Viņš gāja, kur kājas nes. Tās žigli vien izveda viņu ārpus Kvosin, proti, pilsētas viduča, tad ārpus pilsētas, uz dienvidiem no kāpām, pie jūŗas, kur viņš mierīgi slāja uz priekšu pa okeāna ceļu, mirdzošās mūžības priekšā saukdams: “Tev, cilvēk svabadais, ir jūŗa spogulis!” Tas bija pa Jāņiem, muša šūpojās airas galā, tārtiņš čiepstēja, un pusnakts saules stari slīpi mirdzinājās pār zāles stiebriem.
Tolaik galvaspilsēta nebija lielāka par ciemu, kam mundrs vīrs pusstundas laikā jaudāja apiet visriņķī, un tā nepagāja ilgs laiks, līdz Fridriks atkal stāvēja tai pašā vietā, no kuŗas bija uzsācis savu naksnīgo pastaigu, uz takas aiz nama, kur mitinājās sirmais izglītotājs, G-kungs. Pa sētas durvīm iznāca ķēkšas dēls un piesardzīgi lavierēja, lai nenomestu no paplātes tās saturu – uz tās bija skārda krūze, kartupeļu mizas, foreles ādas un maizes garozas; atliekas no vakariņu maltītes.
Fridriks uzkavējās, kad redzēja, ka zēns pienes to pie nožēlojamas būdeles, kas bija piebūvēta pie lielāka šķūņa piemājas dārzā. Tur viņš atvēra lūku un iestūma pa to paplāti. No būdas atskanēja grabināšanās, šņācieni, rūcieni un urkšķēšana. Puika kā dzelts atrāva roku, aizcirta lūkas vāku un steidzās atpakaļ, ieskriedams krūtīs Fridrikam, kuŗš bija ienācis pa vārtiņiem.
– Ko jūs tur esat ieslodzījuši, kādu dāņu tirgoni?
Viņš to pateica ar tādu humoru, ar kādu parasti mēdz mīkstināt sliktas ziņas. Jaunietis noblenza uz Fridriku, it kā viņš būtu viens no barona Minhauzena mēness cilvēciņiem, un nīgri atbildēja:
– Nu, man šķiet, to sievišķi, kas pagājušnedēļ nobendēja savu zīdaini.
– Ak tā!
– Jā, to, kas tika notverta kapsētā, kur mēģināja norakt bērna līķi “studenta” Olafa Jounasa dēla kopiņā.
– Un kādēļ viņa atrodas šeit?
– Vai tik nebūs tiesnesis lūdzis savu tēvoci paturēt viņu šeit? Jo nebūtu prāta darbs likt viņu kopā ar vīriem pārmācības namā. Mamma saka.
– Un kas ar viņu būtu darāms?
– Nu, vispirms laikam tiks nosūtīta izciest sodu uz Kopenhāgenu, tad izsolīta tam, kas šo vislētāk būs gatavs uzturēt, kad viņa atgriezīsies šaizemē. Ja vispār atgriezīsies.
Zēns žigli pavērās visapkārt un izvilka no ķešas nelielu tabakdozi.
– Bez tam es nedrīkstu nevienam stāstīt par to, ko dzirdu šai namā runājam…
Viņš pielika dozi pie vienas nāss un no visa spēka iešņauca tabaku. Ar to pašu saruna bija galā. Kamēr ķēkšas dēls cīnījās ar šķavām, Fridriks piegāja pie būdas. Viņš notupās pie tās, atvilka lūkas vāku un pavērās iekšā. Tur valdīja tumsa, bet vasaras nakts zilgme pa jumta dēļu šķirbām ienesa pietiekami daudz gaismas, lai acis, apradušas ar krēslu, spētu vienā būdas stūrī saskatīt sievietes aprises. Tā bija cietumniece.
Izstieptām kājām tā sēdēja uz klona grīdas un noskatīja ēdiena paplāti kā princese savu zirni. Nelielajā rociņā tā turēja kartupeļa mizu, ar ko viņa stūma kopā zivs ādu un maizes drumslas, tad uzvēla tās uz mizas, iebāza mutē un rūpīgi sakošļāja. Iedzēra malciņu no skārda krūzes un nopūtās. Tad Fridrikam šķita, ka ir redzējis no šīs nelaimes vairāk nekā pietiekami. Viņš taustījās pēc lūkas vāka, lai to aizdarītu, bet nevilšus ar roku skanīgi iebelza pa būdas sienu. Stūrī tupošā viņu pamanīja. Viņa pacēla galvu un pavērās viņam tieši acīs; viņa pasmaidīja, un smaids divkāršoja pasaules laimi.
Bet, nepaguva viņš atmāt tai pretim, kad smaids izdzisa no viņas sejas, un tajā pašā mirklī tajā parādījās tik bēdīga izteiksme, ka Fridriks sāka aizgūtnēm raudāt.
