Vērtības un jaunatklāsmes Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanā 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kultūras notikumu kalendārā sagaidīti saistoši pasākumi, kurus, cerams, pirmām kārtām novērtēs Liepājas un Rēzeknes publika, – 2022. gada 8. oktobrī “Lielajā dzintarā” pirmizrādi piedzīvojusi Jēkaba Nīmaņa opera bērniem, tajā pašā datumā koncertzālē “Gors” Ivetas Apkalnas iedibinātajā ērģeļmūzikas festivālā uzstājās arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris “Latvija”.
Turpretī manis izmantotā iespēja – turpat Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī, atkal redzēt laikmetīgās dejas izrādi, šoreiz pārliecinoties par Janas Jacukas un Marģera Vanaga talantu un profesionalitāti uzvedumā “Attālums starp mums”. Jāsecina, ka acīmredzot tieši šāda māksla nepieciešama tik antiskatuviskam un antidejiskam cilvēkam kā man. Tad nu tagad lūkosim atrast psihoanalītiskus skaidrojumus skaņdarbiem un to interpretācijām Rudens kamermūzikas festivāla pirmajā koncertā 7. oktobrī Lielajā ģildē.
Ja pavisam nopietni, tad šī programma augstu vērtējama kaut vai repertuāra dēļ. Kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē koncerta pirmajai daļai izvēlējās Franča Šūberta Devīto simfoniju – klasisku vērtību, kur vērīgiem interpretiem un, protams, arī vērīgiem klausītājiem katrreiz atklājas kaut kas jauns, un tā notika arī šajā priekšnesumā; franču solists Žans Gijēns Keirass uz Rīgu atbraucis ar Bēlas Bartoka alta koncertu, ko pats pārlicis čellam; pa vidu – Bartoka drauga un domubiedra Zoltāna Kodāja folkloriskais opuss “Galāntas ciema dejas”. Atšķirībā no Bartoka partitūrām Kodāja mūziku Latvijā spēlē tikpat daudz kā vairāku citu nacionālromantismā sakņotu agrīnā modernisma meistaru – Enesku, Alvēna, Vladigerova – darbus, citiem vārdiem sakot, gandrīz nemaz. Taču “Galāntas ciema dejas” izskanēja kā spoža jaunatklāsme, 16. oktobris Rudens kamermūzikas festivālā bija gaidāms ar Džordžes Enesku Pirmo klavieru kvartetu Baibas Skrides, Lizas Berto, Harietas Kreigas un Laumas Skrides lasījumā, un nākotne tādēļ izskatījās daudzsološa.
Vēl viena neapšaubāmi nopietna paralēle – gan Šūberta simfonija, gan Bartoka alta koncerts rakstīti komponistu dzīves beigās, kad viņi apcerēja lielos dzīves un mūžības jautājumus; Bartoka Trešais klavierkoncerts un koncerts altam un orķestrim tika pabeigti un pirmatskaņoti pēc komponista nāves, bet mūzikas vēsturē kā vēl jo skumjāka liecība iegājis Šūberta liktenis – galveno lomu atveidotāji Rosīni, Doniceti un Bellīni operu pirmizrādēs viņa solodziesmas ignorēja, un tas pats notika ar Šūberta simfonijām, no kurām viņš nedzirdēja nevienu. Devīto simfoniju pirmatskaņoja tikai 1839. gadā Fēliksa Mendelszona vadībā. Šis fakts savukārt aicina pieņemt, ka salīdzinājumā ar “Sinfonietta Rīga” interpretāciju Šūberta pēdējai simfonijai vajadzētu skanēt romantiskāk, vieglāk, trauslāk. Taču man arī šoreiz pret Normunda Šnē koncepciju un risinājumu nebija principiālu iebildumu – tādēļ, ka diriģents precīzi uztvēra un atspoguļoja simfonijas lēnās daļas traģiskās dimensijas, tādēļ, ka pārējās partitūras lappuses šeit tika iedzīvinātas izteiksmīgos un kolorītos kontrastos, galu galā arī tādēļ, ka Šūberta Devītā simfonija nepārprotami rakstīta kā izvērsts komentārs Bēthovena Devītajai, turpretī bez Šūberta meistardarba nebūtu ne Brāmsa Ceturtās, ne Čaikovska Piektās.
Klāt vēl jau pierastās “Sinfonietta Rīga” ansambļa spēles kvalitātes – skanīga stīgu grupa ar īpaši piesātinātiem zemajiem tembriem, metāla pūšaminstrumentu slīpējums, kas lika pievērst papildu uzmanību tromboniem, niansēts un virtuozs priekšnesums flautās, obojās, klarnetēs un fagotos. Un šāds profesionālais līmenis kopā ar teicamu saprašanos starp orķestri un diriģentu tad arī nodrošināja panākumus “Galāntas ciema deju” interpretācijai, kur Kodāja radītais skaņuraksts uzplauka mirdzošās krāsās un aizrautīgā dzīvīgumā.
Kādam patiesībā būtu jābūt Bartoka alta koncertam, neviens nezina. Komponista atstātās notis kopā salika Tibors Šerli; pirmatskaņojumu 1949. gadā veica solists Viljams Primrouzs un diriģents Antals Dorati, bet pēc tam sekoja vēl citas opusa instrumentācijas un lasījuma versijas. Taču Žana Gijēna Keirasa redzējumam var uzticēties – viņa spēle izraisīja iespaidu par vienlīdz lielas radošas brīvības un koncentrēšanās klātbūtni, muzikāla poēzija šeit saplūda ar racionāli īstenotiem dramaturģiskās arhitektonikas aspektiem, tādēļ arī Bartoka vēlīnais šedevrs un tā atskaņojums izklausījās tik suģestējošs. Lai tiktu līdz fināla folkloriskajai līksmībai, klausītājam bija jāiedziļinās eksistenciālās tēmās un psiholoģiskā apcerē, taču solists šīs idejas un intonācijas atspoguļoja ar atraisītu vieglumu un valdzinošu nianšu gammu, vienlaikus atstājot vietu noslēpumam, metafiziskām norisēm, līdz galam neizskaidrotai personiskai drāmai. Turpat jāteic, ka slavenajam franču viesmāksliniekam vislabākie domubiedri bija gan Normunds Šnē, gan “Sinfonietta Rīga” mūziķi – izkoptais čella tembrs atbalsojās bagātīgās orķestra toņu saskaņās, bet diriģenta pārraudzītā interpretācija vēstīja par kopīgi atrastā mūzikas satura tulkojuma un emociju spektra harmoniskumu un integritāti.
Piedevās vēl Haidns un Bahs, kas palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus – uz Kodāja operas “Hari Jānošs” uzvedumu, protams, īsti neceru, bet ar operas svītu vai koncertu orķestrim gan derētu iepazīstināt Latvijas publiku; solījumi par jaunu iestudējumu operai “Hercoga Zilbārža pils” tā arī palika neīstenoti, bet atgādināt klausītājiem par Bartoka klavierkoncertiem un vijoļkoncertiem gan varētu. Tagad tuvākajā nākotnē Rudens kamermūzikas festivāla noslēgums, kur repertuārs un atskaņotāju vārdi rosina gaidīt jaunas mākslinieciskās virsotnes, vērtības un atklājumus.
