Vērtības kopīgas, principi nepārkāpjami? 0
Pagājušās ceturtdienas vakarā viena latviešvalodīga televīzija ziņoja, ka kārtējās sarunas par leģionāru un sarkanarmiešu tuvināšanos t. s. sabiedrības saliedēšanas ietvaros izjukušas nesākoties. Rīgas krievu avīze savukārt rakstīja, ka sarkanarmieši aizvainoti pametuši Saeimas telpas.
Vaina novelta uz leģionāru pusi, kurus pārstāvējis Skreijas kungs. Tie teikuši, ka pirms 16. marta nevajag saasināt stāvokli.
Kā esmu ievērojis, “pušu” sarunas notiek tad, kad spriež par veterānu juridiski politisko statusu un kādam no tā izrietošām sociālām privilēģijām: galvenokārt materiāla rakstura. Tādas saskarsmes sekmējas tad, kad spriedēji Latvijas iedzīvotāji, kurus abi okupācijas režīmi mobilizēja piespiedu kārtā. Tie bija mobilizētie leģionāri un sarkanarmijā mobilizētie pēc padomju karaspēka atgriešanās Latvijā 1944. gadā.
Toties sarunas apstājas, kad bijušie karotāji nonāk pie politiskajiem principiem. Un citādi nemaz nevar būt. Tie paši sarunu vedēji no sarkanarmiešu puses negrozāmi apgalvo, ka nekāda Latvijas okupācija vispār nav notikusi, bet notikusi tautas gaidīta varas nomaiņa, gandrīz vai sociālistiska revolūcija. Vismaz tie Latvijas brīvības cīnītāji, kas darbojās Otrā pasaules kara pirmajās dienās, ne uz kādu leģionu negaidīja, tie vadījās, gan izdzīvošanas, gan patriotisku, gan atriebības jūtu vadīti.
Kā mūsu dienās mēdz teikt, tajās dienās tika iznīcināta tālaika Latvijas elite – gan izsūtot, gan nošaujot šeit, Latvijā, vai izvedot uz PSRS. Savukārt vēl dzīvie “sociālistiskās revolūcijas” liecinieki līdz ar okupācijas armiju bija spiesti atkāpties no Latvijas. Bija skaidrs, ka palicējus te gaidītu atmaksa un atriebība. Tā arī notika.
Mūsu dienās, kad tik daudz tiek spriedelēts un rakstīts par sabiedrības sašķelšanās iemesliem, joprojām pilnīgi nepareizi ļaudīm iestāsta, ka pie vainas esot karš kā tāds. Sašķeltību (šis vārds pilnīgi pareizi notikušo nepauž) izraisīja Latvijas valsts sagrābšana un tai sekojošā PSRS iedzīvotāju ieplūdināšana, kas līdz šai baltai dienai izraisīja normālu pirmskara Latvijas iedzīvotāju līdzsvara izjaukšanu. Tā ir cēlusies valsts iekšējo līdzsvārstību postošā nepilsoņu problēma un masa, no kuras klātbūtnes loģiski izrietēja t. s. 18. februāra referenduma rezultāti un citas valsts drošību apdraudošas sekas. No tām arī Lindermana un Gapoņenko saorganizētā Latgales “autonomizācija” un valsts varas deguna galā jeb acu priekšā patlaban organizētā nepilsoņu paralēlā vara.
