Kā latvieši kopj savu dzimto valodu? 0
Ingūna Ādmīdiņa, latviešu valodas un literatūras skolotāja Salacgrīvas vidusskolā: ”Stundu laikā vidusskolas klasēs literāri pareizi runā ap 70% skolēnu, taču jaunākajās klasēs valoda jau ir daudz nepareizāka, neliterārāka un ar aizgūtiem piesārņojumiem, kas parādās arī rakstu darbos. Skolēni vairs neprot literāri pareizi veidot teikumu un arī vārdu krājums ir nabadzīgs, tajā pašā laikā ir ļoti daudz liekvārdības un tā saucamo parazītvārdu. Valodas aspektā ir svarīgi, kā runā ģimenē, jo to ļoti nosaka vide, kurā dzīvojam. Ja tu nelasi grāmatas, neraksti vēstules un vēl ikdienā nedzirdi labus piemērus, tad tā valodas izkopšana arī nestrādā. Mūsu pusē cita starpā ļoti izteikti parādās dialektiskās īpatnības, taču tas sarunvalodai būtu piedodams. Visvairāk būtu jāizskauž barbarismi un slengs, kas ietver krievu lamuvārdus un arī daudzas angļu valodas formas. Bez “OK” jau mēs neviens vairs neiztiekam. Toties šodien cilvēki runā brīvāk. Viņi par valodu tik ļoti nesatraucas, bet ir drošāki.”
Ojārs Bušs, vadošais pētnieks LU Latviešu valodas institūtā: ”Vēl joprojām jūtams lielais citu valodu spiediens, kā arī augstākās izglītības nebūt ne ideālais stāvoklis. Nav tā, ka neviens ikdienā nepievērstu uzmanību latviešu valodas pareizam lietojumam, taču daudz tādu nav un aptaujas datos minētie 59% jau nu liekas pārsteidzoši liels skaitlis. Pēdējā laikā, es teiktu, situācija ir pat nedaudz pasliktinājusies, un te jāmin tas, ka vairs nav tik spilgta apdraudētības un aizsardzības nepieciešamības sajūta, kāda bija padomju laikā. Tagad jūtamies drošāk un mums liekas, ka par valodu varam domāt mazāk. Vēl viens negatīvās ietekmes faktors ir interneta komentāri un brīvā rakstīšanas maniere: katrs raksta, kā grib un māk, sliktai praksei kļūstot par piemēru citiem. Globālais process ar arvien lielāku rakstu valodas normu neievērošanu nav tikai Latvijas parādība.”
Normunds Dzintars, latviešu valodas un literatūras skolotājs Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā: “Par valodas lietojumu satraukties jau sen ir laiks, jo bieži tiek lietoti dažādi svešķermeņi un nepareizas konstrukcijas, ko visvairāk var redzēt rakstu valodā. Runājot jau mēs komatus un pareizrakstību neredzam. Pēdējos gados situācija noteikti nav uzlabojusies, kam par iemeslu cita starpā ir tas, ka dzimtajai valodai skolā ir pārāk mazs stundu skaits, lai prasmes varētu nostiprināt. Tāpat būtu nepieciešams lietot pareizu valodu arī citos mācību priekšmetos, prasot to vispirms jau no skolotājiem. Valoda savā ziņā ir tāds kā kultūras rādītājs, jo valodas kultūru pamana gluži kā apģērbu. Tāpēc ir labāk, ja mēs lietojam labu valodu. Arī skolēniem, rakstot darbus, viedokļos izskan, ka vajadzētu lietot labu valodu. Tomēr, kad viņi izsakās par saziņu sociālajos tīklos, viedokļi ir dažādi: vieni uzskata, ka rakstīt nepareizi ir zem viņu goda, bet citiem tas nešķiet svarīgi un galvenais ir, lai saprastu.”
Laila Budreviča, latviešu valodas un literatūras skolotāja Ludzas pilsētas ģimnāzijā: ”Latgalē kādreiz bija vairāk krievu valodas ietekmes ar rusicismiem un barbarismiem, bet šobrīd skolēni labi zina angļu valodu un tāpēc ienāk anglicismi. Jūtams, ka jaunieši izsakās arvien īsāk un domrakstus rakstīt kļuvis krietni vien grūtāk, jo valoda ir skopa. Elektroniskajā saziņā tiek lietoti dažādi grafiskie līdzekļi un no tā reizēm ienāk tas, ka nav vairs mīkstinājuma zīme, bet, teiksim, aiz mīkstināmā pievienots “j” burtiņš. Un daži pat nemaz neaptver, ka tā rakstīt nevar. Bet kopumā pēdējos gados, liekas, ir parādījusies apziņa, ka valoda jāsargā. Cilvēki saprot, ka valoda ir vērtība, kas jākopj, un varbūt draugu vidū var atļauties kādu žargonu, bet kopumā valodas lietotāji kļūst atbildīgāki. Ja jau latu esam pazaudējuši, tad valoda ir gandrīz vai pēdējais, ko mums sargāt. Turklāt latgaliešu ir vēl mazāk, tāpēc tā apziņa ir stiprāka, un šobrīd aktīvo lietotāju arī latgaliešu valodai ir vairāk, nekā to bija pirms dažiem gadiem.”
