Vērtējam motociklu: “Triumph Bonneville T120 Black”, Holivudas aktieru un Če Gevaras izvēle 0
“Triumph Bonneville T120 Black” nav visu motociklu sencis. Tas ne pēc motocikla uzbūves, ne izskata, ne tehnoloģiskiem risinājumiem nav arī tāds motocikls, kuriem visiem citiem vajadzētu obligāti līdzināties. Tas ir vienkāršs sava laika klasisks motocikls – ar savām rozīnītēm, protams -, kurš tad arī pamats, uz kura bāzes veidot visādus čoperus, pēc kafijas braucamos (tā saucamos “cafe racer”), skremblerus, enduro, universiāļus, šosejniekus utt.
Ja palūkojamies padomju laiku pagātnē, tādi klasiski motocikli bija javas, čezetas, iži, voshodi, minskas, urāli. Garš, līdzens vienlaidus sēdeklis ar neuzkrītošu degvielas tvertni, no korpusa atdalīts priekšējais lukturis ar vienkāršu spidometru un vēl dažām gaismiņām, parasts rāmis ar parastiem riteņiem un dubļubleķiem, vienkāršas konstrukcijas dzinējs.
Neuzbāzīgs izpūtējs un spoguļi. Vienkārši amortizatori un stūre.
Īsāk sakot, parasta klasika, parasta sēdēšana un parasts dizains, ja par dizainu vispār var runāt. Taču, kā parasti, ne visas lietas ir tik vienkāršas, kādas tās izskatās. Pirmkārt, ne tehnoloģiski, ne kvalitātes ziņā nevajadzētu britu uzņēmuma “Triumph” ražojumu salīdzināt ar PSRS un Čehoslovākijā ražotajiem “brīnumiem”. Otrkārt, klasiskais stils nav pašmērķis vai naudas ekonomija, gluži otrādi, tā ir cīņa par pircējiem motociklu tirgū, kurš arvien vairāk sadrumstalojas, un viens otrs risinājums, lai motocikls izskatītos pēc iespējas klasiskāks, ir pat dārgāks nekā būtu, ja inženieri ietu vieglāko ceļu.
Piemēram, man kauns atzīties, ka, trīs dienas lietojot šo “Bonneville”, biju svēti pārliecināts, ka tam ir gaisa dzeses dzinējs – inženieri bija tā pacentusies noslēpt caurules, radiators maziņš (pieņēmu, ka tas domāts eļļai), dzinēja galvai ribas lielas… Visam kronim ir degvielas padeves sistēma: modernā iešprice noslēpta aiz vecmodīga karburatora mulāžas! Tātad zem klasiskās izkārtnes paslēpti moderni risinājumi.
Savulaik bija pat ātrākais pasaulē
Pagājušā gadsimtā 50. gados, kad parādījās pirmais “Triumph Bonneville T120” modelis, tas nekāds klasiskais neskaitījās, bet tā gaisa dzeses divcilindra 649 kubikcentimetru rindas dzinējs bijis tik moderns un labs, ka daļa “Harley – Davidsons” mīļotāji ar tiem mainījuši savu braucamo sirsniņas – HD dzinēji arī tagad motopasaulē nav nekāds etalons, bet tajos laikos grabējuši un darbojušies vēl sliktāk.
Vēl vairāk, ar šiem “Triumph” dzinējiem tika stādīti ātrumu rekordi savā klasē, bet paši motocikli tolaik bija vieni no ātrākajiem pasaulē, kurus varēja nopirkt veikalā. “120” nosaukumā nozīmē maksimālo ātrumu jūdzēs, kas tātad ir 193 km/h.
Šo laiku “Bonneville”, lai arī saglabājis klasisku priekšteču siluetu, no inženieru viedokļa ir pavisam jauns motocikls, uzrasēts pilnīgi no nulles. Dzinējs palielināts līdz 1198 kubikcentimetriem un 80 zirgspēkiem (atsevišķā modifikācija – pat 96), un to motožurnālisti visā pasaulē mēdz dēvēt par britu tā labākajās tradīcijās: džentlmenis ar ideālu audzināšanu un aristokrāta manierēm.
Nevienas liekas skaņas, klaudziena, žvarkstoņas, turklāt vienlīdz labi izklausās gan ieelpa, gan izelpa. Pat tāds kā akadēmisks dziedošs dzinējs bez liekas vai falšas nots, raksta kāds kolēģis. Nu, labi, man gan labāk patīk kā dzied vācu BMW dzinējs, jo īpaši tas, kam seši cilindri, bet varu piekrist, ka arī divbalsīgam britam nav ne vainas.
Bet pats galvenais: dzinējs darbojas pārliecinoši un jaudīgi, līdz simtam tiek dažās sekundēs ar otro pārnesumu. Bet priekšā vēl četri pārnesumi… Degvielas patēriņš tik lielam dzinējam apbrīnojami mazs: zem 5l/100km, ja lieki netrako.
Divi braukšanas režīmi – parastais un lietus, kurus var mainīt neapstājoties. ABS un gaitas kontrole. Elektroniska gāzes padeve. Rokturu apsilde jau bāzes modelim, pat USB rozete, lai uzlādētu mobilo vai kādu citu ierīci. Tātad var braukt vecā stilā un baudīt jauno laiku izgudrojumus.
Patiks klasikas vai aktieru fanam
Jaunu “Triumph Bonneville T120” pie Latvijas dīlera uzņēmuma “SDK” var nopirkt par 10 990 eiro. Ap šo cenu grozās vēl citi “Bonneville” varianti. Es gan nepirkšu. Pirmkārt, joprojām sadzīvoju ar padomju laika morālo traumu, ko man nodarīja klasisko (vienīgo tolaik nopērkamo) motociklu “Jawa”, “IŽ” un citu zemā kvalitāte, un izskatās, ka ar šo traumu arī nomiršu.
Nu neesmu ne aktieris Marlons Brando, ne Klints Īstvuds, ne Antonio Banderss un pat ne Brets Pits, kam padomju dzīves un tehnikas klasika gājusi secen un “Bonneville” esot goda vietā. Un arī ne revolucionārs Če Gevara, kurš uz šīs nolādēto (viņaprāt) kapitālistu citadelē ražotā motocikla sēdējis savā slavenajā braucienā pa Dienvidameriku.
Otrkārt, uzskatu, ka Latvijas ceļiem nav izdomāts nekas labāks par vidējas vai smagās klases enduro tūrisma stila motocikliem, īpaši, ja runā par zemes ceļiem un neceļiem – trīsdesmit grunts kilometros starp Madonu un Ērgļiem man bija jābrauc ļoti uzmanīgi un lēni, dažos līkumos, kur grunts sanesumi, pat bija gandrīz jāapstājas. Pilsētā gan uz “Bonneville” jutos labi un ērti.
Protams, jebkuru motociklu var “endurizēt”: uzlikt rupjas profila riepas, izmainīt rāmi un piemeklēt amortizatorus ar lielāku gājienu, priekšā pielikt stiklu. Starp citu, stikla neesamības dēļ mani kā ne visai fiziski stipru vīrieti vējš pie 100 km/h sāk pūst nost no motocikla, pašam motociklam raujoties ārā no rokām, pat uz ideāla ceļa.
Bet varbūt tieši tas, ka šo motociklu var uzlabot kā pašam patīk un uztaisīt tādu kā nevienam, kādam liks to iemīlēt. Kādam citam atkal – atšķirība no manis – padomju laika klasika saistās ar ko romantisku vai vienkārši patīk līdzināties Holivudas aktieriem, kur vidū “Triumph” klasiskā stila motocikli patiešām ir iecienīti.
